Linda Abu Meri atbild uz 12 ašajiem jautājumiem, atklājot par sevi nedzirdētas lietas

Vai tu esi kādreiz iestādījusi kokus?

Pat vairākus, jā. Es ne tikai virtuvē šiverējos, es arī pa savu puķu dobi un savu zālienu šiverēju – man tur ir ķiršu koks un ābelītes.

Vai tu kaut ko krāj?

Es gribētu teikt, ka  krāju labas emocijas un ļoti labus iespaidus, – tas ir svarīgākais. Vēl man ir magnētiņi pie ledusskapja.

Mīļākais dzīvnieks?

Man būtu grūti izvēlēties, jo neesmu izteikti kaķu cilvēks vai izteikti suņu cilvēks. Visi dzīvnieciņi labi.

Kādās valodās tu vari komunicēt?

Es varu komunicēt, protams, angļu valodā, arī krievu valodā, latviešu ir mana dzimtā valoda. Vēl es domāju, mēs visi varam komunicēt tādā cilvēcības valodā. Arī tad, kad tu cilvēku nesaproti, – uz pirkstiem tiksi galā.

Nosauc kādu skolotāju.

Sveicieni Dainim Cipulim! Viņš bija mans audzinātājs Bauskas pamatskolā, vēstures skolotājs – brīnišķīgs, fantastisks skolotājs. Tādiem ir jābūt skolotājiem. Pedagogs ar lielo burtu absolūti, noteikti. Tas ir 90. gadu sākums, viņš gribēja būt tāds ļoti progresīvs, brīvdomīgs, mēģināja piespiest mūs viņu uzrunāt uz “tu”, kas viņam pamatskolas laikā nekādīgi neizdevās, jo tomēr cieņa pret skolotāju bija pārāk liela, bet viņš bija tas, kurš pilnīgi noteikti arī to mīlestību pret vēsturi manī un interesi par vēsturi ir raisījis ļoti daudzējādā ziņā. Viņš vienkārši bija tik cilvēcīgi labs un gaišs, un foršs skolotājs, visu cieņu.

Kādi sporti tevi interesē?

Zini, mani interesē tie sporti, kas visus mūs aizrauj. Protams, es jutu līdzi mūsu hokejistiem – ak dievs, tas, ko viņi izdarīja, nu kā var šitā spēlēt? Tādi malači! Un basketbolisti, un vispār visi sportisti – tas, ko viņi atdod, ar kādu ieguldījumu viņi iet, ar to, cik daudz enerģijas, cik daudz laika tas paprasa, cik daudz piepūles, un nav jau nekādas garantijas, ka tu būsi labākais, bet tad, kad viņi cenšas un grib būt labākie, tad mēs redzam, cik daudz ar to var panākt.

Vai tev mājās ir arī kāda spēle?

Monopols nav, bet bija tie pingvīniņi, kurus ar knipīšiem bīda uz priekšu.

Riču Raču, sudoku, monopols – tādas lietas tevi neinteresē?

Zini kā, daudz visa kā cita, ko darīt. Īsti nesanāk.

Cik gados tu pirmo reizi tiki uzaicināta un aizgāji uz randiņu?

Tas bija vidusskolā. Tas bija, šķiet, desmitās klases vidiņā, nu, tad tie ir kādi 16.

Cik reizes tu noskaties kādu kinofilmu?

Ir filmas, ko var skatīties un skatīties, piemēram, "Drošsirdis" – var skatīties neskaitāmas reizes, vai "Robinu Hudu" es varu skatīties neskaitāmas reizes. Jā, ir tādas vecās filmas, kas man ļoti, ļoti patīk. Un "Džeimss Bonds", protams, visas "Džeimsa Bonda" filmas.

Vai tev ir bijis kāds plakāts pie sienas ar aktieri, mūziķi bērnībā?

Jā, man ir bijuši Braiena Adamsa plakāti, Žana Kloda van Dammes plakāti.

Un nedarbs – kāds tev uzreiz nāk prātā bērnībā? Legāls, ko nu jau var stāstīt, televīzijā tagad vairs neesi.

Tas nav nedarbs, tā varbūt ir delverība. Es biju pavisam maza, gadi varbūt kādi četri, iespējams, – pie vecmāmiņas, mamma darbā, un es nezinu, kur atradu zilas ēnas. Ko mazs bērns redz – ka mamma krāso ēnas uz acīm, un es, protams, arī tās zilās ēnas uzkrāsoju pa acīm. Es atceros to skatu, ka eju pretī savai vecmammai, un viņa tādu šausmīgu skatienu skatās – kas ir noticis, kāpēc man ir zilas acis? Viņa domāja, ka es esmu kaut kur sadauzījusies, protams, bet tās bija tikai ēnas, par laimi.

Pilnu raidījuma ierakstu vari noklausīties šeit.