Vilcāne atminas to ziemu, kad aizgāja viņas vīrs Jurijs Skops un viņa nonāca slimnīcā. "Tas bija smags laiks. Sākās ar to, ka es salauzu gūžu. Esmu pīpētāja, un, kad eju ārā pīpēt, tad skatos debesīs un skaitu zvaigznes. Te visur ir celiņi, bet es pa tumsu iekāpu zālē, paslīdēju, un – babah! Abas kājas gaisā, un lauzu veselu, stipru kaulu.
Bet man laimējās ar ātrajiem – mani taču varēja aizraut uz Talsiem vai Tukumu, bet viņi izlēma vest uz Rīgas 2. slimnīcu. Es biju pusnemaņā, kad mani aizveda. Un paldies ķirurgam Leonam Zariņam!
Kad nokļuvām slimnīcā, viens ķirurgs teica: nē, es neoperēšu, viņa noasiņos.
Mans ķirurgs klusēja, klusēja un tad teica: labi, es viņu trīs dienas gatavošu, un pirmdien būs operācija. Tā bija ļoti smaga trīsarpus stundu gara operācija. Paldies Dievam un dakterim Zariņam! Smags laiks, ko man negribas atcerēties.
Tad sākās stāsts ar manu vīru, un tas ilga gadu. Faktiski arī Jura nāvei es biju gatava, es viņu palaidu jau pirms tam. Negribas skatīties atpakaļ – bija ļoti grūti, bet tas ir beidzies," atklāj Vilcāne.