Ir saulaina septembra diena. Saules stari laužas cauri veco, vareno koku lapotnēm Pokrova kapos. Esmu satikusies ar mākslinieci Irēnu d'Torres-Fernandez – viņa ved mani pie Eižena Finka kapavietas. Noslēdzies vairākus gadus ildzis projekts: beidzot Eiženam Finkam Pokrova kapos ir kapakmens.

"Kāds kauns, es domāju, kāds drausmīgs kauns," saka Irēna. Labi, pieminekli "nepavilksim", naudas nav vispār. Bet Eižens Finks taču ir pelnījis vismaz kārtīgu kapakmeni!" Viņa sāka rīkoties.

"Sāku meklēt cilvēkus, kas rakstījuši par Finku, pat atveidojuši uz skatuves un seriālos – vairāki! Bet nevienam nekādas daļas... Pazinu cilvēku, kurš preparēja Finka smadzenes. Kādā pasākumā Kara muzejā viņš ar to lielījās. Nu jau šis ārsts ir miris. Stāstīja, ka, būdams jauns medicīnas students, piestrādājis pie patologanatomiem un sekcijas laikā turējis rokās Finka smadzenes.

Teicu viņam – esat gan atradis ar ko lielīties! Ja jūs vēl kaut ko būtu darījis lietas labā..."

Runājot par sirmā ārsta stāstīto par smadzenēm, Irēna saka: "Smadzenes kā smadzenes. Tas, ka Finks bija ģeniāls, vienkāršam mirstīgam arī ar mikroskopu smadzenēs nav saskatāms, tas ir daudz citādāk."

Komentāri (1)
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp