"Viņš ir zaudējis visu..." Jaunzēlandes latvietis piedzīvo lielu nelaimi un aizkustina jaunzēlandiešus

Latvietis uzskata, ka ugunsgrēks izcēlies aiz krāsniņas, kur žuva malka.

Sāpe par māju un auto nav tik liela kā par piemiņas lietu no Latvijas

Ugunsgrēkā palika veseli tikai viņa trīs kucēni un drēbes, kas tobrīd bija viņam mugurā.

Arnolds zaudēja telefonu, dzirdes aparātus, maku, grāmatas, mēbeles un savu uzticamo pilnpiedziņas automašīnu, kas bija novietota blakus mājai.

Viņam ir vēl viena automašīna, taču ugunsgrēkā zudušas tās atslēgas.

Tomēr visvairāk Arnoldam sāp ģimenes piemiņas lietu zaudējums.

Piemēram, bībele ar tēva dzejoli, ko viņš bija sarakstījis dzimtajā latviešu valodā.

Arnolds nevēlas atstāt izpostīto īpašumu, jo baidās, ka zagļi varētu atgriezties, tāpēc tagad dzīvo savā šķūnī.

"Tas vismaz pasargā no lietus. Bet tas ir pilns ar kokmateriāliem, atkritumiem un instrumentiem un ir ļoti putekļains. Ir arī daudz peļu. Bet tā ir vieta, kur es [tagad] dzīvoju," Jaunzēlandes žurnālistiem stāsta latvietis.

Kaikohes ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vadītājs Bils Hačinsons sacīja, ka, ugunsdzēsējiem ierodoties, Arnolda māja jau liesmoja un tai bija grūti piekļūt, jo tā atradās gara un šaura piebraucamā ceļa galā.

Hačinsons uzskata, ka latvietim paveicies, ka izkļuvis ārā dzīvs.

Kādā brīdī Arnolds bija mēģinājis atgriezties degošajā mājā, lai izglābtu dažas mantas.

"Dūmi un spēcīgais karstums to nepieļāva. Diemžēl viņš nevarēja neko reāli paveikt, vien izkļūt ārā dzīvs un izglābt suņus," sacīja Hačinsons.

Arnolds nevēlējās atstāt īpašumu, tāpēc ugunsdzēsēji atbrīvojuši vietu šķūnī, atraduši matraci un gultas veļu un darījuši visu iespējamo, lai viņam tur būtu ērti.

Hačinsons aicināja vietējos palīdzēt latvietim, kuram šeit nav tuvinieku.

"Viņš ir 80 gadus vecs kungs, kurš šobrīd guļ uz matrača uz grīdas ļoti aukstā un mitrā šķūnī. Faktiski viņš ir zaudējis visu. Visu, kas viņam bija. Kad mēs tur ieradāmies, viņam bija krekls, džinsu pāris, un tas arī viss. Ne apavu, ne segas, nekā."

Līdzko kļuva zināms par Arnolda bēdīgo stāvokli, vietējie iedzīvotāji sāka nākt ar pārtikas, segu un apģērbu dāvinājumiem.

Vairāki cilvēki, kurus Kalniņš iepriekš nebija redzējis, ieradās ar ziedojumiem vai palīdzības piedāvājumiem, latvieti ļoti aizkustinot.

"Viss, ko varu pateikt, – esmu ārkārtīgi pateicīgs. Es to negaidīju... Tas ir apbrīnojami," saka Arnolds.

Iepriekšējās grūtības un emocionālā saruna ar tēvu

Latvietis portālam stāsta, ka viņš jau iepriekš dzīvē ir saskāries ar grūtībām. Piemēram, bērnībā, kad Otrā pasaules kara laikā viņam kopā ar māti un brāļiem un māsām nācās bēgt no Latvijas.

Arnolda tēvs bija iesaukts armijā. Viņš nogādāja viņus laivā, taču nevarēja doties līdzi.

Arnolds, viņa māte un izdzīvojusī māsa beigās nokļuva Jaunzēlandē.

Latvietis ilgu laiku domāja, ka viņa tēvs ir miris, līdz uzzināja, ka viņš joprojām ir dzīvs. Tas notika 90. gados, kad PSRS līderis Mihails Gorbačovs ieviesa lielāku atvērtību un ļāva sazināties ar Rietumiem.

Arnolds portālam stāsta, ka sazvanīšanās ar tēvu, kurš gandrīz 50 gadus bija uzskatīts par mirušu, bija lielākais saviļņojums viņa dzīvē.

Neraugoties uz ugunsgrēku un citām likstām, 80 gadus vecais latvietis sola, ka nepadosies.

"Es nejutīšos sakauts. Mani tas neiedzīs zemē. Es to uzskatīšu par izaicinājumu. Bet tas ir kā sākt visu no jauna, un tam ir savas grūtības," Jaunzēlandes medijam "1news" stāsta Arnolds.

Kāds draugs latvietim sarūpējis kemperi, kurā viņš tagad varēs nakšņot. Arī vietējās amatpersonas un pilsētas mērs sola palīdzību.