""Vincents" bez Rītiņa nav "Vincents"." Cilvēki apspriež leģendārā restorāna slēgšanu

Kas īsti bija "Vincents"? Gardēžu paradīze? Tikšanās vieta bagātiem ārzemniekiem? Zīmēšanās iespēja vietējiem snobiem? Pirmā izvēle reprezentatīvām valstiskas ēdināšanas vajadzībām? Iespējams – viss kopā! Šķiet, ka "Vincents" bija ļoti svarīgs mūsu nacionālajai pašapziņai. Mēs zinājām, ka mums ir mūsu Mārtiņš Rītiņš un "Vincents". Kā vēl viens apliecinājums Latvijas spējai būt normālai Rietumeiropas valstij ar vismaz vienu Mišelina līmeņa restorānu, kas valsts pašapziņai un prestižam ir tikpat svarīgi kā fakts, ka valstī ir Opera, teātri, muzeji, koncertzāles.

Mišelina zvaigzni gan "Vincents" savā vairāk nekā 30 gadus ilgajā pastāvēšanas laikā tā arī nesaņēma. Taču ne jau gastronomisku, drīzāk – ģeogrāfisku iemeslu dēļ. Un vēl tas sasodītais kovids… Taču tas jau nemazina leģendas spožumu. Lai nu kulinārijas dievi un Fortūna dod katram Mišelina restorānam tik daudz karaļu, karalieņu un citu pasaules vareno, cik savā pastāvēšanas laikā uzņēmis un smalki pamielojis Mārtiņš Rītiņš "Vincentā"!

Taču ne jau karaļi, karalienes un diplomātiskais korpuss skums pēc "Vincenta", bet gan vietējie "Vincenta" apmeklētāji – gan tie, kuriem palaimējās kļūt par regulāriem viesiem, gan tie, kuriem "Vincents" bijis kā neaizmirstams dzīves piedzīvojums kādā īpašā gadījumā. Jebkurā gadījumā "Vincents" ir restorāns ar spēcīgu atmiņu pēcgaršu.

Augustā darbu beigs divi restorāni ar kuriem man saistās ļoti daudz labu atmiņu daudzu gadu garumā - Motereso un Vincents. Ļoti, ļoti žēl un skumji.

— Jurģis Liepnieks (@JurgisLiepnieks) August 3, 2023

Kādam saldas atmiņas, kādam – rūgtas mieles un rūpīgi saskaitīti centi un kumosi svešos makos un vēderos. Arī tas piederas pie leģendas par "Vincentu".

SEN BIJ LAIKS
Tur praktiski nekad neviens neēda par savu naudu. Korporaķivņiki norēķinājās ar uzņēmumu un valsts iestāžu kredītkartēm, VVF savulaik pamanījās par gurķmaizi ar garneli un glāzi štruntīga viena uz personu samaksāt tik, cik tolaik pensionārs LV persona saņēma mēnesī.

— Ilze (@Jenotsons) August 3, 2023

"Vincenta" slēgšana ir sāpīga gan personiski, gan valstiski.

Latviešiem Vincenta nevajaga! Vajaga Lido un Ganbeju ! Un picas un sušus un kebabus . Mūsdienu latviešu virtuve lieliem soļiem dodas tanī pat virzienā kur visa valsts... .

— Maris Zemgalietis (@zemgalietislv) August 3, 2023

Daudziem "Vincents" beidzās ar Mārtiņa Rītiņa aiziešanu.

Nu, Vincentam diemžēl tas laikam ir tikai loģiski. Vincents bez Rītiņa nav Vincents.

— Leonards (@Leonards9000) August 3, 2023

1 reizi esmu bijusi Mārtiņa laikos. Man šķiet, ka Vincents nomira reizē ar Mārtiņu…

— Daiga Zeile 🇱🇻🇺🇦 (@zeile_daiga) August 3, 2023

Leģendas par restorāniem visbiežāk dzīvo ilgāk par pašiem restorāniem. Atmiņu stāsti par "Vincentā" piedzīvoto vienmēr ir garšīgi.

Kārlis Streips: "Kaut kad pašos pirmsākumos es tur biju ar pāris draugiem no Amerikas. Jaunais cilvēks, kurš bija mūsu oficiants, vēl nebija ielauzījies angļu valodas specifikā, jo tad, kad viņš pavaicāja, vai vēlamies desertu un mēs jautājām, kas ir piedāvājumā, viņš atbildēja "vī hāv very nais eiple pī." Mēģināja teikt apple pie, bet nesanāca. Centāmies neņirgt.

Otra lieta. Gribēju ķīniešu ēdienu gatavot, arīdzan tas bija 90. gadu pirmajā pusē, un nekur nevarēju atrast svaigu ingveru. Piezvanīju Mārtiņam - viņam bija.

Un visbeidzot, pēdējoreiz es tur biju pirms pāris gadiem kopā ar vienu no Kanādas bijušajiem vēstniekiem Latvijā. Pats Mārtiņš apstaigāja galdiņus, piedāvāja amuse bouche, pajautāja, vai garšo. Vieglas smiltis viņam un viņa lolojumam."

Vintra Vilcāne: ""Vincents" aizsākās tad, kad man vēl nebija piedzimis pirmais bērns. Toreiz naudas bija maz, un šis restorāns man šķita kā tāls, neaizsniedzams aisbergs okeānā, kurā nonākt likās neiespējami. Pat neatceros, ko pasūtīju pirmajā reizē, kad tur pusdienoju kopā ar vīru. Bet ļoti labi atceros, ka kompānija pie blakus galdiņa bija pasūtījusi pīli.

To pašu slaveno pīli, kuru Rītiņš ieveda restorānā ratiņos un smalkā, Burkā kundzes cienīgā procesijā turpat uz vietas servēja. Tas bija neaizmirstams un krāšņs skats.

Man šķita, ka nekad neko tik dārgu dzīvē nevarēšu atļauties. Lai nu kā, Rītiņš bija harismātiska personība. Viņš bija kā tāds latviešu Dalī. Uz līdzenas vietas varēja uztaisīt skaistu performanci. Vienā vārdā - "Vincenta" dvēsele."

Ivande Pīlāga: "1994 gads, biju "Vincentā".

Tik gardi, ka paliku stāvoklī..."

Kristīne Vilīte: ""Vincentā" pārsvarā biju darba jautājumos: te Mārtiņš atrāda jaunākās receptes žurnālam, te Tomsons pastāsta vīna "čaiņikiem", kas ir kas... Bet esmu bijusi restorānā arī kā kliente - par labu kāzu vadīšanu kāds jaunais pāris uzšķinķoja dāvanu karti, un mēs kopā ar citu pāri pirms Ziemassvētkiem atlaidām. Bija 10 no 10 - no komplimentiem vien varēja paēst! Viss gardi. Pat nepamanīju, ka telpas bez logiem, kas savukārt man ar savām bailēm no slēgtām telpām ir liels sasniegums, ka spēju izbaudīt gan kompāniju, gan virtuvi."

Ilma Rugāja: "Pirmo reizi "Vincentā" biju 1994. gada jūnijā - tajā dienā, kad Mārtiņš Rītiņš savu restorānu bija atvēlējis "Prāta vētras" minialbuma "Vietu nav" prezentācijai. Renārs un pārējie prātnieki ar dvielīšiem pār roku - sataisījušies kā oficianti. Visi nepieklājīgi jauni. Iedāvinātais disks man joprojām dzīvs un vesels."

Zane Eniņa: "1992. vai 1993. gadā laimēju pusdienas divatā. Aizgājām uz "Vincentu" kopā ar brāli un ar vērienu paēdām. Mūs apkalpoja viesmīlis. Pie galda ar baltu galdautu.

Neatceros, ko ēdām, bet viss bija smalks un dārgs.

Vīnu arī pasūtījām. Pēc tam tikai vienreiz esmu tur bijusi - intervēt Mārtiņu Rītiņu, bet ēst – vairs nekad."

Skuja Braden: "Es biju vienu reizi. Krievu draugi no Krievijas aizveda. Bija nenormāli garšīgi un baigi dārgi, 24... Viens ēdiens. Tas bija 1997.gadā."

Iveta Rutkovska: "Esmu tur bijusi vien dažas reizes, kad tur vēl saimniekoja Mārtiņš Rītiņš.

Katrs apmeklējums bija vesels šovs.

Atceros, kad bijām tur ar Eiropas Padomes delegāciju. Uzkodās pats Mārtiņš pasniedza viesiem Rīgas šprotes konservu bundžās, sakot, ka no rīta tirgū sapircis. Bundžas atverot, tur izrādījās salāti ar rukolu un īstu bifeļu piena mozarellu."

Dace Fischer: ""Vincentā" bija mana pirmā pietura ceļā no dzemdību nama uz mājām ar manu pirmdzimto dēliņu Rūdīti."

Dita Lase:

"Ja nu ir kas, ko savā dzīvē nožēloju, - ka nekad neatvēlēju naudu un laiku aiziet uz "Vincentu" nogaršot Mārtiņa gatavotu ēdienu. Bet ko nu vairs... divreiz nokavēts.

Cita vieta, kuru paguvu apmeklēt, bet kuras arvien vēl ik pa laikam akūti pietrūkst organismā - "Ladiga" kafejnīciņa Mūkusalas ielā. Ļoti patika gan ēdieni, gan atmosfaira."

Tekla Šaitere: "Mārtiņš mani uzaicināja kā redaktori iet palīgā taisīt viņa recepšu grāmatu "Mielasts ar Mārtiņu". Grāmatas tapšanas laiku atceros ar šausmām. Ģeniālais Mārtiņš bija virtuozs visā, kam viņš pieķērās. Laikraksta "Diena" pielikumā "Mājai un ģimenei" tolaik veidoju Rītiņa ēdienu lapu, bet nu tā Mārtiņa valoda, tās ēdienu sastāvdaļas, tās garšvielas, virtuves rīku nosaukumi un viss šim procesam piederošais bija kā liels pārbaudījums. Nemitīgas konsultācijas, sēdēšana bibliotēkās, rakšanās kaucmindiešu pūrā... Iepriekš no tā visa gandrīz neko nezināju! Tagad esmu laimīga, ka tas viss manā dzīvē ir bijis. Ka bija Mārtiņš!

Lai Tavi ēdieni, Mārtiņ, tagad bagātina Visaugstākā galdus!"

Restorāns "Vincents" gaidīs viesus līdz 26. augustam. Un tad - viss. Iespējams, "Vincenta" slēgšana raisa skumjas arī tāpēc, ka apzināmies, ka līdz ar to aiziet vesels laikmets, ko esam piedzīvojuši kopā. Tas bija ļoti garšīgs laikmets. Bet dzīve turpinās! Restorānu virtuvēs turpina čurkstēt, burbuļot, mutuļot, un katrs gardēdis vienmēr atradīs savu iemīļoto restorānu, kurā atgriezties, kurā nosvinēt dzīves īpašos brīžus un dzīvi kā tādu.

To vietā ir citi. Man patīk kest

— tas esmu ES (@pokergalaxy) August 3, 2023

Rakstot par restorānu vēsturi, nereti ir bijis žēl, ka Rīgā gandrīz neeksistē kāda konkrētā, vēsturiskā restorāna kultūras pārmantošana. Lai vai kā - vēl ir laiks aiziet. https://t.co/FJSXflnYeX

— Agnese Strautiņa (@A_Strautina) August 3, 2023