Kā mēs meklējām Amiju: dramatisks stāsts ar laimīgām beigām un vērtīgu pieredzi

Amija neveiksmīgas apstākļu sagadīšanās dēļ aizlidoja no mājām sestdienas priekšpusdienā. Sākumā atradās kokos turpat pie mājas, bija saredzama un pat gandrīz ar rokām sasniedzama. Taču tajā brīdī viņai brīvā dzīve vēl šķita ļoti aizraujoša un interesanta, tāpēc nebija pierunājama nākt klāt, lai gan mājās labi atsaucas uz vārdu un ir mīlīgs roku putns.

Pirmais, ko darījām, – nekavējoties iznesām ārā un nolikām pēc iespējas tuvāk viņas atrašanās vietai Amijas draugu Čikitonu cerībā, ka viņa atlidos pati. Diemžēl tas nenotika – meitene pārlidoja uz augstāku koku jau patālāk no mājas.

Tajā mirklī sāka darboties bēdīgais fakts, ka papagaiļi baidās un neprot lidot uz leju – uzlidojusi tik augstu, viņa vairs neprata nolaisties zemāk.

Tālāk jau viss notika pa koku galotnēm (un koki mums ir veci un ļoti augsti) – putns atgriezās piemājas kokā, tad atkal aizlidoja mazliet tālāk, taču visu laiku palika dzirdamības robežās. Turpinājām visu laiku saukt, savukārt Čikitonu nolikām Amijai labi pazīstamajā āra būrī redzamā, klajā vietā, lai viņš atsauktos uz viņas saucieniem un meitene paliktu vismaz māju tuvumā.

Pēc Dagņa Kalniņa ieteikuma šajā brīdī izziņojām papagaiļu mīļotāju grupā, ka meklējam brīvprātīgos, kas nepieciešamības gadījumā varētu palīdzēt meklēšanā, ja Amija aizlidotu kur tālāk un pazustu no redzesloka. Ielikām arī ziņu mūsu vietējās Kundziņsalas kopienas "Whatsapp" grupā, kur ir daudz vietējo iedzīvotāju. Tāpat izlikām ārā tumbas un atskaņojām Čikitona balss ierakstu – par laimi, mums tāds bija. Pati arī visu laiku saucu un sekoju viņas pārlidojumiem, lai zinātu, kur viņa atrodas.

Nu jau tuvojās vakars, un pēc balss varēja dzirdēt, ka Amija labprāt gribētu tikt pie manis, taču diemžēl joprojām nesaprata, ka jālido uz leju.

Tā arī pirmā diena beidzās – ap desmitiem sāka satumst, un Amija vairs neatsaucās. Tomēr bija skaidri zināms, kurā kokā netālu no mājām viņa atrodas.

Čikitonu uz nakti atstājām āra būrī un arī pati gulēju ārā, lai dzirdētu, ja gadījumā naktī bērns sāk klaigāt (labi, ka vasara!). Nākamajā dienā jau pirms pieciem, tikko sāka aust gaisma, turpinājām saukt un aicināt – mazā uzreiz atsaucās un atradās tajā pašā kokā, kur iepriekšējā vakarā. Diemžēl joprojām nesaprata, kā nolaisties lejā.

Tā viss turpinājās līdz apmēram astoņiem no rīta, kad kokā ielidoja vārna un mazo izbiedēja. Šajā brīdī vairs nepaspēju nofiksēt, uz kurieni viņa aizlidoja, un pazaudēju viņu no redzesloka. Vēlreiz izziņojām vietējā "Whatsapp", lai ziņo, ja putns kaut kur kliedz vai ir pamanīts. Pati devos meklēt gan kājām, gan ar auto, saucot un aicinot. No auto atskaņoju ierakstītos Čikitona kliedzienus. Taču svētdien bija ļoti spēcīgs vējš. 

Visas dienas garumā no mazās nebija nekādu zīmju – neviens viņu nebija ne redzējis, ne dzirdējis.

Šajā brīdī kļuva skaidrs, ka tikpat labi putns var būt aizlidojis pavisam tālu prom – apkārt esošās ostas teritorijā, uz Sarkandaugavas pusi vai vispār pāri uz otru Daugavas krastu. Tāpēc taisīju meklēšanā pauzi un sēdos pie datora – ieliku informāciju sociālajos tīklos, lūdzu visus draugus un paziņas salikt informāciju viņu sociālajos tīklos un dalīties.

Paldies visiem, kas palīdzēja dalīties ar ziņu!

Aizsūtīju e-pastus arī visām iestādēm, ko varēju iedomāties, kas varētu saņemt ziņas par atrastu papagaili, - Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam, Dabas aizsardzības pārvaldei, Zooloģiskajam dārzam, biedrībai "Drauga spārns" u.c. Tāpat aizsūtīju e-pastus uzņēmumiem, kas strādā Kundziņsalā Rīgas brīvostas teritorijā – ja nu gadījumā kāds viņu pamanītu tur.

Vakarā sākās spēcīgs negaiss un, patiesību sakot, jau sākās izmisums un šķita, ka cerību vairs nav.

Tomēr pēc negaisa, pirms tumsas vēl izstaigāju un izsaucos pa visu apkārtni, gulēju ārā un no agra rīta, tikko sāka aust gaisma, atkal gāju staigāt un saukt. Sarunāju darbā attālināto darba dienu, ja nu gadījumā Amija tomēr parādītos māju tuvumā. Taču līdz deviņiem joprojām nekā, līdz beidzot – "Whatsapp" ziņa no kaimiņiem, ka meitene ir kokā dažus kvartālus no mājām!

Nekavējoties drāzos turp un atradu putna bērnu skaļi raudam – joprojām ļoti augsta koka galotnē. Nākamo stundu saucu un aicināju, kamēr mazā lidoja no viena koka uz otru, taču bija jau redzams, ka viņa vismaz ir sapratusi, ka jāmēģina tikt zemāk, tikai vēl nezina, kā to izdarīt.

Pēdējais piezemējums notika ābelē, joprojām nesasniedzami augstu, taču vismaz redzamības robežās. Metu kaunu pie malas, rāpos pāri žogam (piedodiet, mājas saimnieki!), lai tiktu tajā dārzā, visu laiku saucu un aicināju, lai viņa dzird mani un neaizlido kur tālāk. Par laimi, turpat pie siltumnīcas bija salikti kaut kādi zari, paķēru un turēju zaru paceltās rokās, lai viņai būtu drošāk nolaisties. Un beidzot pēc, kā tajā brīdī šķita, bezgalīgi ilga laika meitene saņēmās un atlidoja pie manis. Laimīgas bijām abas bezgalīgi – man asaras pa gaisu, bērns pieglaudās, iebāza knābi azotē un sāka murkšķēt savus bēbīša murkšķus.