/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
:format(webp)/nginx/o/2022/10/04/14877203t1hf0ce.jpg)
Dzintris Kolāts zina, ka par viņu gan Kuivižos, gan šur tur Rīgā cirkulē divi mīti. Pirmais: Kolāts joprojām strādā Radio par priekšnieku. Otrais: gan jau pa reizei šad tad joprojām iemet. Ne viens, ne otrs apgalvojums nav patiesība – bet gan vienā, gan otrā jomā piedzīvots daudz. Par to arī runāsim – tā pavisam atklāti. Un, protams, par Kuivižiem.
Es biju akūti dzerošs jau tad, kad kļuvu par Radio direktoru. Tagad brīnos, bet toreiz vēl biju jauns cilvēks, enerģijas daudz – var kost, vēl paspēt izdarīt lietas. Tie kodieni palika arvien intensīvāki, kļuva par trīsdienniekiem, tā ka vispār neko nesaproti – kā melna zeme. Sāku šmigā vadīt sapulces ar brendiju pie kājas, visādi brīnumi. Pašam likās, ka viss normāli – galva visu laiku gudro attaisnojumus: grāvī jau es neguļu. Tas jau tāds sens dalījums: guļ grāvī – dzērājs, neguļ grāvī – nav dzērājs.
Grāvī negulēju, bet kļuva arvien trakāk. Ojārs Rubenis toreiz bija padomes priekšsēdētājs, viņš man vienreiz publiskā vietā uzbrēca: kad tu vienreiz beigsi dzert?! Es biju šausmīgi dusmīgs. Bet tas bija pareizi, tādiem cilvēkiem, kāds es biju, nevar visu laiku likt attaisnojumu spilventiņus zem galvas. Viņi to izmanto, kā es to darīju, un tad vienmēr ir, kas pažēlo, ir, kas aizvieto. Tā tas pamazām gāja uz leju ne tik daudz fiziski, cik morāli. Tas bija kāds 1997. gads, kad bez lielas sajūsmas pirmo reizi izgāju Minesotas programmu. Tad es nelietoju alkoholu līdz savas ģenerāldirektora darbības beigām 2005. gadā. Vispār nemaz.