Raidījuma vadītājam Paulam Timrotam Kļaviņš atklāj, ka vērtības mainījušās dabiski, bet arī ļoti strauji. "Visticamāk, ja es labi sevi nejustu, tad nemēģinātu iet to ceļu, jo tas bija ļoti nedabīgs priekš manis. Tas bija principā pretējais virziens, bet katram mums iekšā ir šis aicinājums, kas mūs mazlietiņ kustina, vienkārši pārsvarā tā dēļ, ka mums kaut kādi apstākļi ir ierasti, komfortabli vai tieši pretēji – nezināmi, mēs nesperam to soli," viņš skaidro.
Kļaviņa spertais solis bijis izaicinošais brauciens pa Jukonu pirms vairāk nekā 20 gadiem: "Jukonā atvērās visas šīs maņas un sajūtas, ka tas ir mans. Man bija skaidrs no pirmā mirkļa, kad es paņēmu medību ieroci rokās, kaut nebiju medījis nekad mūžā, par medībām neko nebiju dzirdējis." Viņš atminas, ka sēdējis pilnīgā tumsā un lietū tornīti, četras stundas gaidot mežacūku.
"Pēc šī piedzīvojuma man bija skaidrs, pilnīgi skaidrs, ka es gribu medīt, ka man ir jāmedī," atklāj Kļaviņš, kurš piekrīt Timrotam, ka nejauši atklājis "savu lietu", un skaidro to ar ieklausīšanos sevī. "Taciņas mums visas dzīves gaitā laiku pa laikam – klausies, draugs, izdari to. Tā ir tā ieklausīšanās un noticēšana," viņš piebilst.