Ko iespējams mācīties no zemūdens kuģa "Titan" traģēdijas?

Pēc tam, kad 1912. gadā "Titāniks" nogrima savā pirmajā ceļojumā pāri Atlantijas okeānam, valdības abās okeāna pusēs rūpīgi izvērtēja, vai varēja darīt vairāk, lai aizsargātu aptuveni 2200 cilvēkus, tostarp vairāk nekā 1500 bojāgājušos.

Rezultātā tika pieņemta Konvencija par dzīvības aizsardzību uz jūras (SOLAS). Tā tika pieņemta 1914. gadā un ir spēkā līdz mūsdienām. Lielākā daļa no konvencijas satura tapusi tieši "Titānika" traģēdijas seku apzināšanas rezultātā.

Pēc zemūdens kuģa "Titan" traģēdijas, eksperti saka, ka tā varētu likt atkārtoti pārskatīt noteikumus par okeāna izpēti. It īpaši tos, kas regulē jaunāko dārgās klases tūrismu, ko praktizē "OceanGate" un līdzīgi uzņēmumi.

Kad "Titāniks" devās ceļā no Sauthemptonas, tas bija pasaulē lielākais okeāna laineris, kas būvēts ar vismodernākajām jūras tehnoloģijām, kas, pēc daudzu domām, padarīja to nenogremdējamu.

Tāda bija "Titānika" pārliecība, kā ietekmē tā laika drošības noteikumi netika atjaunināti, lai neietekmētu tehnoloģiju attīstību.

Mācības no "Titan" – Jūrniecības eksperti un vēsturnieki ir atzīmējuši, ka "Titan" zemūdens kuģis darbojās ārpus "Titānika" katastrofas rezultātā rakstītajiem noteikumiem, un tam nebija jāatbilst stingriem drošības noteikumiem, jo ​​tas darbojās starptautiskos ūdeņos.

Lai gan novatori un pētnieki var pārvilkt robežas vai pat pārkāpt noteikumus zinātnes attīstībai, eksperti saka, ka vajadzētu noteikt augstāku drošības slieksni maksājošiem pasažieriem, piemēram, trim no "Titan" bojāgājušajiem.

Ir jāpārdomā starptautiskie noteikumi, kas šādus kuģus un tūrismu regulē. Tāpat kā tas tika darīts pēc "Titānika" nogrimšanas.

"Ir pilnīgi iespējams, ka "Titan" traģēdija patiešām varētu būt katalizators lielākam regulējumam zemūdens kuģu jomā," sacīja Pērs Vimmers, dāņu filantrops un piedzīvojumu meklētājs.