Vai brīvprātīgie, kuri Justīnes meklēšanā pavadīja Rogovkā visu dienu, ziedojot laiku un spēkus, nejūtas vīlušies, zinot, ka Justīne jau bija nogalināta un meitenes līķis noslēpts kilometriem tālu no meklēšanas vietām un ka vainīgie, iespējams, ir viņas tēvs un pamāte?
Irina Brūniņa komentē: "Meklēšana bija ļoti svarīga. Mēs nekādā ziņā nedomājam, ka darījām veltīgu darbu. Jebkurš cilvēks var pateikt savas aizdomas, bet, kamēr cilvēks nav atrasts, ir jāmeklē, izmantojot jebkādas un visādas likumīgas metodes un paņēmienus, tai skaitā, jāpārmeklē apkārtne.
Policijai bija vairākas versijas, un viena no tām bija, ka bērns ir pazudis, aizejot no mājām. Mums vajadzēja pārliecināties, vai tā bija vai nebija, meklēšana bija ļoti svarīga. Tas, ka meklēšanā bērnu neatradām, deva policijai iespēju domāt par kādām citām lietām un versijām, skatīties uz visu no cita skatupunkta.
Ir viegli pateikt: es jau sen zināju, ka vainīgi vecāki, man jau tā likās... Cik nav bijuši gadījumi, ka bērns pazūd – un pēc tam izrādās, ka tas tiešām bijis nelaimes gadījums. Kamēr nav ķermenis atrasts, tikmēr nevar kādu vainot. Un nevainības prezumcija darbojas, kamēr kāds nav atzīts par vainīgu ar tiesas spriedumu. Mums ir demokrātiska valsts, kur likums valda pār visu.”
"Bezvēsts.lv" pārstāve uzsver: “Mūsu darbs bija liels un ļoti nepieciešams. Informācija, ka bērna apkārtnē nav, bija nepieciešama kā viens no ķieģelīšiem visā policijas izmeklēšanas konstrukcijā.