"Biju pārliecināta – būšu ārste." Vaikule nemaz nav vēlējusies dzīvi saistīt ar mūziku

Laima nemaz nav domājusi, ka varētu pievērsties mūzikai, tas bijis likteņa pirksts. "Divpadsmit gadu vecumā es aizgāju klasesbiedrenei Velgai līdzi uz konkursu VEF kultūras namā. Viņa ieguva pirmo vietu, es – ceturto. Labi atceros savu pirmo uzstāšanos. Es droši izgāju uz skatuves, nodziedāju, bet, gaismu apžilbināta, nezināju, kā nokļūt aizkulisēs.

Nākamajās reizēs jutos brīvi, viegli iekļāvos mākslas pasaulē. Varbūt tāpēc, ka biju pārliecināta – būšu ārste un dziedāšana ir mans hobijs.

Galu galā viss notika otrādi – Velga Eisaka ir ārste, viņa sasniedza to, par ko es sapņoju, bet es kļuvu par dziedātāju. Visi mani draugi ir ārsti. Esmu viņiem ļoti pateicīga par to, ka smagos brīžos viņi man ir palīdzējuši.

"Tas ir skolotāja Leonīda Zahodņika nopelns, ka esmu uz skatuves.

Viņš man ieborēja galvā, ka man jādzied. No 12 līdz 16 gadiem gāju pie viņa mācīties dziedāt, un

viņš man stāstīja, ka būšu labākā dziedātāja pasaulē.

Iespējams, viņš man to iegalvoja, lai es ietu pie viņa nostādīt balsi, jo nebiju gatava katru dienu mācīties dziedāt. Pie viņa mācījās Nora Bumbiere, Margarita Vilcāne un citas Latvijas estrādes zvaigznes. [..] Zahodņiks tālredzīgi vēlējās mani savest kopā ar Raimondu Paulu. Pirmo reizi mēs tikāmies pie viņa dzīvoklī.

Dziedāšanas nodarbības laikā ieradās Raimonds un Lana. Lana bija tik skaista! Zahodņiks mani iepazīstināja ar viņiem, mēs sasveicinājāmies.

Tomēr pirmā nopietnā tikšanās bija Latvijas Valsts filharmonijā, kur es gāju uz mēģinājumu pie komponista Jāņa Sildega. Zāle bija tumša, Sildegs spēlēja klavieres, un es dziedāju.

Pienāca Raimonds un teica – mazais, es tevi ņemu," atmiņās dalās dziedātāja.

Vairāk lasi izdevuma "Santa" jūnija numurā.