"Mosties, mums ir bronza!" Dramatisks stāsts par kāda jauna vīrieša atdzīvināšanu Jelgavā

"Uz defibrilatora lāpstiņām bagātīgi tiek uzpļurkšķināta caurspīdīga želeja. Piespiežu elektrodus no visa spēka jauna vīrieša krūškurvim. Komanda "Visi nost!" un strāvas trieciens.

Trauslais ķermenis salecas un ir! Ir sinusa ritms!

Puisis jauns, bet jau ar ļoti smagu dilatācijas kardiomiopātiju. Ritms atjaunojies, tomēr spiedienu un saturāciju netur, zils, no narkozes nemostas. Darām, ko varam!

Pacients pamazām sāk reaģēt uz sāpju kairinājumu, ādas krāsa uzlabojas, ar grūtībām mēģina atvērt acis.

Dzirdu gaviles. Ak jā, hokejs. Vai jau beidzās? Ko, mūsējie uzvarēja?! Ar tādu prieku nedrīkst nedalīties!

Tagad jau mana balss ir kā uzlādēts defibrilators: "Mosties, mēs uzvarējām!"

"Tiešām?" Pirmā puiša frāze skan mazliet nepārliecinoši.

"Tiešām, tiešām! 4:3! Mums ir bronza!"

Ar katetriem apvijusies plauksta manā plaukstā iesit pieci. Puisi aizved uz reanimāciju. Man gribas raudāt."