Atskaņas no hokeja pavasara - bronza, vēsture un latiņa, ko jānotur

Brīdī, kad Kristiāna Rubīna raidītais metiens lidoja pāri ASV vārtu līnijai uzgavilēja gan Latvijas fani, gan arī neitrālie skatītāji, kuri vēl pirms pusfināla mačiem sociālajos medijos neslēpa savas simpātijas pret "Latvijas kareivjiem".

Latvijas izlase šajā čempionātā uzstādīja jaunu latiņu, ko tagad vajadzēs atkārtot. Nerunāju par bronzu, bet gan sniegumu un kopējo pašatdevi. Jā, ne katru reizi izdosies sasniegt pusfinālu. Redzam, ka tāda hokeja lielvalsts kā Zviedrija ceturtdaļfināla barjeru nav pārvarējusi kopš 2018. gada.

Varbūt arī ne katru reizi sanāks spēlēt pat ceturtdaļfinālā, bet galvenais ir sniegums un spēles rokraksts - tā ir latiņa, ko jānotur.

Pašaizliedzīgs darbs aizsardzībā un jauna riteņa neizgudrošana uzbrukumā. Nevar teikt, ka Latvijas izlase uzvaras pret "lielajām" izlasēm izcīnīja tikai tāpēc, ka, citējot bijušo izlases kapteini Lauri Dārziņu, "iekrita mēsliņš" un pārējo izdarīja aizsardzība un vārtsargs.

Jā, latvieši no otrā numura pozīcijas spēlēja teju visos izšķirošajos mačos, bet tas nesa augļus. Šeit lielas uzslavas par hokejistu lielisko fizisko sagatavotību jāuzteic trenerim Ērikam Visockim. Bez kārtīga darba sagatavošanās procesā šādu hokeju, visticamāk, nebūtu iespējams izturēt.

Video: Ēriks Visociks par hokejistu sagatavošanu pasaules čempionātam

Harijs Vītoliņš pēc uzvaras teica, ka šis ir tikai sākums. Pieredzes bagātais treneris ir atradis uzvarošu formulu, kas, kā jau redzējām, atnesa bronzu. Ir gan viens "bet". Šajā bronzas sastāvā netrūkst pieredzējušu spēlētāju. Kā saka amerikāņi - laiks ir neuzvarēts, un viņus kādā brīdī būs jāaizstāj.

Andris Džeriņš - 35 gadi, Kaspars Daugaviņš - 35 gadi, Oskars Cibuļskis 35 gadi, Miks Indrašis - septembrī paliks 33 gadi, Roberts Bukarts - jūnijā paliks 33 gadi, Ronalds Ķēniņš - 32 gadi, Ralfs Freibergs - 32 gadi.

Nevar izslēgt, ka pēc, piemēram, trīs gadiem visi šie hokejisti izlasei jau būs pateikuši paldies. Un tas ir pilnīgi normāli. Jautājums ir par jauno hokejistu integrāciju.

Šajā čempionātā, it sevišķi izšķirošajos mačos, sevi lieliski pieteica Dans Ločmelis. Tāpat sev atvēlētajā laikā labi atrādījās arī Arvils Bergmanis. Ja katrā nākamajā čempionātā Vītoliņam šādi izdosies integrēt pa vienam vai diviem jaunajiem hokejistiem, tad Latvijai nebūs jāsaskaras ar strauju paaudžu maiņu, kas vairumā gadījumu tomēr noved pie rezultātu krituma.

Galu galā materiāls ir - pērn Latvijas U-20 izlase sasniedza pasaules čempionāta ceturtdaļfinālu, bet šogad to izdarīja U-18 hokejisti.

Ja Vītoliņam arī turpmāk izdosies izlasē uzturēt līdzšinējo filozofiju un palēnām, bet mērķtiecīgi iespēlēt jaunos hokejistus, tad šis čempionāts tik tiešām var būt Latvijas hokeja pagrieziena punkts.

Bet tagad, nedaudz par pašu čempionātu.

Labākais mačs - uzvara pagarinājumā pār Čehiju

Čempionāta pirmajos divos mačos Latvijas hokeja izlase vēl bija tālu no snieguma, kas tai atnesa bronzas godalgu. Tad pienāca trešā spēle pret Čehiju, kurā tika izcīnīta... jā, vēsturiska uzvara.

Tieši šis mačs bija pagrieziena punkts šajā čempionātā - laukumā bija redzams pavisam cits hokejs, kas arī turnīra turpinājumā izlasei nesa augļus. Protams, bez šīs uzvaras Latvija nepārvarētu grupu turnīra fāzi, bet panākums pār Čehiju Latvijas hokejistiem atnesa ne tikai divus punktus un vēsturisku uzvaru, bet arī spēles plānu, pie kura pieturēties mačos pret nomināli spēcīgākām izlasēm.

Nedaudz nenopietna atkāpe - Čehijas mača uzvaras vārtu guvums Oskara Batņas izpildījumā tā arī netika gāzts balsojumā par čempionāta spilgtāko epizodi.

Video: Latvijas un Čehijas mača spilgtākie momenti

Latvija varēja arī spēlēt finālā

Pusfināla mačā latvieši pret Kanādu divus periodus nospēlēja teju perfekti. Varenajiem kanādiešiem vajadzēja nolaisties līdz atklātai provocēšanai un sišanai pa Šilova cimdiem, lai kaut kā pagrieztu spēli.

Publiskajā telpā pēc zaudējuma Kanādai bija pamatīga šūmešanās par tiesnešu sniegumu, pie tam trīs no četriem arbitriem bija amerikāņi. Šeit gan nepieciešama neliela atkāpe un atgriešanās pie Latvijas izlases pirmā mača.

Iekārtojos savā sēdvietā un mēģināju nolikt datoru, bet paliknītis bija nedaudz šķībs. Pēkšņi angļu valodā dzirdu padomu: "Dēlīti vajag pagriezt šādi."

Zinot, ka mačs ir pret Kanādu, nepaskatoties uz ārzemju kolēģi atbildu: "Paldies. Jūs esat no Kanādas, ja?"

"Varbūt vēl pasaki man, lai eju sevi seksuāli izmantot?"

Angļu valodas pārzinātāji sapratīs apmēram kādu frāzi ārzemju kolēģis pateica, jo šeit izmantoju tulkotus un stipri cenzētus vārdus. Viegli izbrīnīts, paskatījos uz kolēģa jaciņu, kuru rotāja ASV logo. 

Šāda atkāpe, lai ieskicētu to, ka, visticamāk, ASV tiesnešiem tomēr nekāda kaimiņu būšana nebija padomā. Jā, maču patiesi varēja notiesāt labāk. Tajā pat laikā pievīla arī pašu noraidījumi epizodēs, kur tos nevajadzēja.

Divi labi periodi, bet tāda kalibra komandai kā Kanādai pietiek ar vienu trešdaļu, kurā pretinieki nav uz 100%.

Simboliskais trijnieks

Kaspars Daugaviņš

Komandas kapteinim pasaules čempionāta sākums līdzīgi kā visai Latvijas izlasei kopumā bija nedaudz lēnāks, bet turnīra gaitā sāka krāties arī punktu raža, kas beigās atnesa arī jaunu valstsvienības rekordu. Daugaviņš ar pasaules čempionātos 41 iekrātu punktu ir visu laiku rezultatīvākais Latvijas izlases spēlētājs, apsteidzot savu draugu un nu jau treneri Lauri Dārziņu.

Vērts arī pieminēt, kāds bija šis 41 punkts - rezultatīva piespēle Kristiānam Rubīnam vārtu guvumā, kas atnesa bronzu. Tāpat kapteinis savu komandu ar vārtu guvumu pret Šveici noturēja turnīrā, panākot tik ļoti nepieciešamo neizšķirtu pamatlaikā.

Ja pēc olimpiskajām spēlēm, kad Daugaviņš paziņoja par karjeras noslēgšanu valstsvienībā, nepameta nepadarīta darba sajūta, tad tagad, ja kapteinis lems (vismaz izlases kontekstā) slidas kārt vadzī, nekādu jautājumu vairāk nebūs.

Artūrs Šilovs

"Kāds teiks: AHL vārtsargs. Es saku: NHL vārtsargs. Ja šobrīd liekas, ka nav, parunāsim pēc diviem gadiem," tā turnīra gaitā par Artūru Šilovu izteicās viņa vārda brālis un Latvijas izlases vārtsargu treneris Artūrs Irbe.

Visas kārtis, protams, šobrīd ir Vankūveras "Canucks" rokās, bet, iespējams, ka nebūs jāgaida pat Irbes pieminētie divi gadi.

Šilovs šajā turnīrā laukumā devās visās desmit spēlēs, vidēji mačā atvairot 92,14% un zaudējot 2,2 ripas spēlē. Viņš arī pelnīti tika atzīts par turnīra labāko vārtu vīru un vērtīgāko spēlētāju jeb MVP.

Droši vien vairāk vairāk komentārus par Šilova iekļaušanu simboliskajā trijniekā nevajag...

Kārlis Čukste

Par divām vietām simboliskajā pieciniekā droši vien šaubu nav nevienam. Arī Harija Vītoliņa izvēlētais Rodrigo Ābols šo godu pavisam noteikti bija pelnījis. Tāpat turnīra gaitā Latvijas izlases rekordu ar 11 rezultativitātes punktiem gāza Rihards Bukarts, kurš jau kopš turnīra sākuma bija viens no redzamākajiem hokejistiem laukumā. Tāpat arī Mārtiņš Dzierkals Latvijas izlasei bieži deva enerģijas lādiņu, kad to vajadzēja visvairāk. Kristaps Zīle un viņa pašaizliedzība. Galu galā prāvu punktu ražu iekrāja arī Rūdolfs Balcers. Savukārt Oskars Batņa kļuva par Latvijas kulta varoni.

Bet, kā jau to vairākkārt turnīra garumā esmu darījis, gribētos izcelt Kārli Čuksti. Kā viena sezona Čehijā var pamainīt hokejistu! Čukste savulaik bija pazīstams kā uzbrūkošs aizsargs, kurš savulaik Rīgas "Dinamo", kad klubu nomocīja pamatīga lazarete, spēlēja pat ceturtajā uzbrucēju virknējumā.

Tomēr šajā čempionātā Čukste koncentrējās uz aizsarga vistiešākajiem pienākumiem un spēli no spēles bija starp līderiem mazākumā nospēlētajās minūtēs. Latvija šo turnīru noslēdza ar labāko mazākumu - 93,75% neitralizētu pretinieku vairākumu un zaudētas vien divas ripas mazākumā. Tāpat Čukstem arī aizsardzības pāra kolēģi Ralfu Freibergu labākais +/- koeficients aizsargu vidū (+4).

Čuksti pēc bronzas mača uzteica arī vārtsargs un turnīra MVP Artūrs Šilovs, atdodot viņam mača labākā spēlētāja cepuri. Vārtsargs droši vien vislabāk zina, kuri hokejisti viņam palīdz visvairāk.

Kopumā visdažādākajām emocijām pārbagāts pasaules čempionāts, kurā netrūka vēsturisku sasniegumu. Tagad galvenais uzstādīto latiņu atkārtot jau nākamgad, bet kā jau minēts ievadā, bronzu katru gadu droši vien nebūtu godīgi prasīt, bet kvalitatīvu hokeju - to gan.