Latvijas hokeja izlase pirmo reizi pasaules čempionātu vēsturē spēlēs pusfinālā. Kā Latvijas hokejistiem tas izdevās?
Latvijas hokeja izlase šo čempionātu sāka pietiekoši drūmi - 0:6 zaudējums pret Kanādu un 1:2 pret Slovākiju. Neapmierinošs bija ne tikai rezultāts, bet arī sniegums laukumā. Kliboja gan disciplīna kā tāda (astoņas soda minūtes pret Kanādu), gan disciplīna lēmumu pieņemšanā.
Kļūdas savā zonā, neizteiksmīga pāreja uzbrukumos un iniciatīvas trūkums bija šo divu maču (jo sevišķi Kanādas spēles) rokraktsts.
Tad sekoja šī čempionāta lūzuma punkts - vēsturiskā (zinu, zinu, šis vārds pēdējās dienās droši vien visiem jau "sēž aknās") uzvara pār Čehiju. Cita spēle un cits rezultāts. Vienkāršāks hokejs, metieni no jebkuras pozīcijas, pat no laukuma centra, bet rezultātu tas deva. Pat tas šķietami bezjēdzīgais metiens no centra, jo vārtsargs ripu fiksē un seko iemetiens pie pretinieka vārtiem.
Pašaizliedzība, disciplīna un rezultāts rokā. Šeit mēs nonākam pie tās daļas, kurā sapratām, ka "neesam zviedri". Šis salīdzinājums izvēlēts, vadoties pēc vakardienas spēles.
Gadu gadiem Latvijas hokeja niķis bija kombinēt, pārkombinēt, vērpt, lai tiktu līdz tukšiem vārtiem. Vairumā gadījumu tas ne pie kā laba nenoved. Jā, arī šā čempionāta uzvarētajās spēlēs šis vecais niķis kaut kur pabāza degungalu, bet spēles rokraksts bija cits. Metieni un virzība uz vārtiem!