Visu mūžu būdama uzticīga paradumam rakstīt dienasgrāmatu, laikā, kad daudzām sabiedriskām aktivitātēm uz laiku punktu pielika un viedokļus šķēla Covid-19 pandēmija, Zane Daudziņa bija izlēmusi savas viena gada (2020) laikā rakstītās pārdomas piedāvāt arī plašākai publikai, un publika to novērtēja.
Vienkāršā, sadzīviskā valodā, ar trāpīgu humoru un labām vērotāja spējām rakstītajos dienasgrāmatas ierakstos lasītāji saskatīja paši sava pandēmijas laika atspulgus – bažas, šaubas, nedrošību par nākotni, ko vēl paspilgtina autores radošā profesija, tomēr Zanes rakstītajā jautās arī apņēmība meklēt un atrast ikdienā prieku un iedvesmu par spīti visam.
Grāmatas priekšvārdā Zanes dzīvesbiedrs, aktieris Vilis Daudziņš atklāj, ka, aizsākot 2022. gada pierakstus, Zane, protams, neparedzēja tos publicēšanai, jo 2022. gads it kā nesolīja neko neparastu – pandēmija sāk pierimt, dzīve atgriežas vecajās sliedēs...
Tad pienāk 24. februāris – datums, kurā Zanes dienasgrāmatā nav ierakstu. Nākamajā dienā tie turpinās, taču ar jaunu, skaudru intonāciju, apjausmu, ka pasaule, kurā dzīvojam, ir neatgriezeniski mainījusies – izmainīta tā, kā pat pandēmija to nespēja. Krievijas agresīvais karš Ukrainā Zanes grāmatai vijas cauri kā ne vienmēr skaidri verbalizēts, bet visu laiku fonā dunošs draudīgs tonis. Tekstā atspoguļojas viss, ko tobrīd juta teju ikviens, – šoks, dusmas, smeldze un neizpratne.