Latvijas mežzinātnieki pēta mežos un ārpus tiem notiekošo Latvijā un pasaulē

Klimata pārmaiņas un pielāgošanās

Mežzinātne ir zinātņu nozare par meža ekosistēmu struktūru, funkcijām, dinamiku un attiecībām ar cilvēku sabiedrību. Institūtā pētījumi notiek sadarbojoties pētījumu, jeb radošajām grupām savstarpēji un ar citām nozares institūcijām Latvijā un ārvalstīs.

Latvijas Valsts mežzinātnes institūts "Silava", kas ir vadošais mežzinātnes centrs Latvijā, realizē pētniecību šādos mežzinātnes virzienos:

• Meža ekoloģija un mežkopība.
• Meža resursi un meža statistiskā inventarizācija.
• Meža selekcija un kokaugu adaptācija.
• Ģenētisko resursu centrs.
• Meža atjaunošana un ieaudzēšana.
• Meža fitopatoloģija un mikoloģija.
• Meža entomoloģija.
• Meža darbi un meža enerģētika.
• Meža fauna un medniecība.
• Meža izejvielu pārstrāde.

LVMI "Silava" vadošā pētniece Dagnija Lazdiņa stāsta, ka mežzinātnē viena no starptautiskajām TOP aktualitātēm ir klimats un ar tā paredzamās/ neparedzamās pārmaiņām saistītie procesi ekosistēmās.

"Kā mežs kā ekosistēma tiek ietekmēta? Kuri ir pozitīvie un negatīvie aspekti? Daudz dažādi scenāriji, kādos mums nākotnē nāksies saimniekot un kāda ir siltumnīcas efektu izraisošo gāzu bilance un oglekļa piesaiste jaunos, vecos mežos; purvos: zālājos un citās ekosistēmās.

Ko stādīt sēt, ka audzēt, kopt, lai mazinātu vai vismaz neveicinātu SEG emisijas. Kā jaunos kokus pasargāt no slimībām un mazināt meža dzīvnieku apkodumus /apgrauzumus. Veidojam datu rindas, notiek ne tikai koku, bet arī ūdens, augsnes, meža faunas un floras pētījumi, to visu apskatam kā vienotu sistēmu veidojot dažādus scenārijus un modeļus.

Klimats mainās, bet vieta, ekosistēma kurā aug koks un citi augi, paliek uz vietas, tāpēc scenāriji ir dažādi. Piemēram, gaisa temperatūra būs augstāka.

Gan kokiem, gan pārējiem ekosistēmā, nāksies pielāgoties. Pārmaiņas notiek pamazām, bet, ja nojaušam, kādā virzienā tas notiek, tad mežos var saimniekot tā, lai koki un citi augi, dzīvnieki būtu spējīgs izdzīvot ekstrēmākajos laikapstākļos," saka pētniece.

Dagnija Lazdiņa norāda, ka institūts šobrīd darbojās vairākos starptautiskos pētījumos. Piemēram mūsu radošā grupa ir iesaistīta "InBestSoil" "Klimata pārmaiņas cenšas novērtēt naudas vienībās un augsni vērtējam kā pakalpojumu. Ko ekosistēma dod sabiedrībai?" un "RuralBioUp", kur iecerēta dažādas strptautiskas informatīvas aktivitātes par to kā ar dabiskos procesos balstītiem risinājumiem veicināt pāreju uz ilgtspējīgu, atjaunojošu, iekļaujošu un taisnīgu aprites bioekonomiku.

Ar pētījumu tematiku var iepazīties ieskatoties www.silava.lv – tur atradīsiet gan aktualitātes, gan pētījumu arhīvu, gan LVMI Silava zinātnieku pētījumu pārskatu un monogrāfiju pdf versijas.

Urbanizētās vides ietekme

Dagnija Lazdiņa stāsta: "Tie, kuri dzīvo pilsētās, dabā un mežā vairs neiegūst iztiku un resursu kā senāk, ir notikusi specializācija, ka ar meža un lauku apsaimniekošanu nodarbojas kāds cits. Dzīvojot urbanizētā vidē, dabas ekosistēmas ir kā rekreācijas vieta vai kā ainava, uz ko patīk skatīties," norāda pētniece. Tāpēc ne vienmēr ir izpratne par mežsaimniecības cikla procesiem un darbiem, sevišķi tiem, kuri maina ainavu vai ierasto rekreācijas vietu. Tad nu meža zinātniekam arī jāskaidro, kāpēc darām tā un kādas inovācijas ieviešam.

Lazdiņa piebilst, ka meža ekosistēmā regulāri mainās elementi. Viņa skaidro: "Visu laiku kāds elements iet prom un nāk klāt no jauna atkarībā no tā, kāds ir bijis sākumpunkts.

Ja mežs ieaudzis pamazām vai sākotnēji veidojies no kokiem, kam dažāds mūža ilgums, tad tajā sākumā ir dažāda vecuma atšķirīgas koku sugas, bet vēlāk var veidoties ilgāk dzīvojošās sugas tīraudze, ja atjaunojies/atjaunots vienlaicīgi veidojas viena vecuma mistraudze vai tīraudze.

Ainava ir ļoti dažāda

Dagnija Lazdiņa skaidro - ja 1920.-1930. gados Latvijā meži bija 23% no platības, tagad par 100 gadiem vecāki meži ir ~15% , pusi no toreiz esošiem mežiem esam atstājuši neskartus vai tuvu tam, tas nav maz. Pārējie meži nemaz nevar būt vecāki par 100 gadiem.

Ja runājam par mežu, kurā notiek saimnieciskā darbība, tad tur, pateicoties tam, ka Latvijā mežsaimniecība ir bijusi svarīga tautsaimniecības nozare, ainava ir mozaīkveidīga, ļoti dažāda," viņa norāda.

Mūsu ainavā vēl saglabājušies dabisko buferjoslu elementi, krūmi un koki gar grāvjiem un upēm aug dabiski, ne cilvēka stādīti, kā citviet, bet vēja aizsargjoslas gan no mūs ainavas, manuprāt tik uz īsu brīdi, ir pazudušas. Vēja aizsargjosla rada mikroklimatu, kas par 1-2 grādiem siltāks kā atklātā laukā, tās samazina vēja spēku un organiskās vielas iznesi no augsnes – to ierīkošanas mūsdienīgi risinājumi jau atkal būs aktuāli.

Pētniece vērš uzmanību uz divu jēdzienu atšķirību - ciršana un izciršana. Viņa skaidro: "Mūsdienās kokus zāģē, nevis cērt.

Kad cērt, tā tagad ir galvenokaŗt kopšanas darbība ar mačetēm atēnojot jaunos nākotnes meža kokus un retinot tos. Kad zāģē, tad iegūst resursus un materiālus.

Izciršana notiek tikai tad, ja meža vietā plānots ierīkot ko citu - būvē tur māju, infrastruktūru vai piemēram RailBaltic sliedes. Latvijā tas nav lielos apjomos." toties no jauna katru gadu iestāda gana daudz – cik to katrs var uzzināt VMD statistikas pārskatos

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.