18. Latvijas Republika. Redzamība. Praidi. Draudzības dienas

2007

Rīgas Draudzības dienas un Vienlīdzības gājiens (atsakoties no politiski uzlādētā apzīmējuma "pride") notika no 31. maija līdz 3. jūnijam Rīgas centrā norobežotajā Vērmanes dārzā. Vienlaikus notika arī pretpasākums "Pasaule pret homoseksuālismu".

Draudzības dienās piedalījās ap 800 cilvēku. Tika aizturēts kāds tēvs un dēls, kuri pasākuma laikā spridzināja petardes.

2008

Kristīgo organizāciju organizētu protesta akciju pavadībā praids 31. maijā notika 11. novembra krastmalā, iela tika norobežota, un barjeras apsargāja vairāki simti policistu. Gājienā piedalījās ap 600 dalībnieku. Tika pieņemts lēmums turpmāk rīkot Baltijas praidus.

2009

Pirmais Baltijas praids notika 16. maijā. Rīgas kristīgo draudžu kolēģija bija aicinājusi aizliegt gājienu, nosūtot attiecīgus aicinājumus Rīgas mēram Jānim Birkam un pilsētas izpilddirektoram Andrim Grīnbergam. Izpilddirektors gājienu aizliedza, bet Administratīvā rajona tiesa aizliegumu atcēla. Gājienu pavadīja kristīgo organizāciju rīkotas protesta akcijas.

2010

Jūnijā Rīgā notika LGBT un viņu draugu apvienības "Mozaīka" sadarbībā ar Hiršfelda–Edija (Hirschfeld–Eddy) fondu Vācijā organizēta starptautiska cilvēktiesību konference "Cilvēktiesības un homoseksualitāte – pagātne, tagadne, nākotne". Tajā tika aplūkoti LGBT tiesību jautājumi vēstures aspektā un diskutēts par situāciju Baltijas valstīs un Austrumeiropā.

2012

Ceturtajā Baltijas praidā 2. jūnijā, kura laikā notika gājiens no Ģertrūdes un Tērbatas ielas krustojuma līdz Vērmanes dārzam, nopietnu incidentu nebija. Par jēlas olas mešanu policija aizturēja vienu iereibušu protestētāju. Gājienā piedalījās ap 600 dalībnieku.

2015

Nedēļas laikā Rīgā 2015. gadā norisinājās gandrīz 70 pasākumu, savukārt gājienā piedalījās 5000 dalībnieku. "EuroPride – Riga" ieies vēsturē arī tādēļ, ka tas bija līdz šim garākais praida gājiens, un tas virzījās no Vērmanes dārza pa Elizabetes ielu, tad pa Brīvības ielu, pēc tam virzījās atpakaļ uz Vērmanes dāzu pa Bruņinieku un Tērbatas ielu. Gājienā piedalījās vairāki politiķi, to skaitā Saeimas deputāte Ilze Viņķele. "EuroPride 2015 – Riga" ir kļuvis par lielāko LGBT pasākumu Austrumeiropā. Tas arī kļuva par pozitīvu pagrieziena punktu sabiedrības attieksmei pret LGBT kopienu, jo gandrīz 2/3 no visiem pasākumu, tajā skaitā gājiena dalībnieku bija no Latvijas, vienlaikus arī kultūras darbinieki radīja īpašu atbalsta grupu, kampaņu "Kultūra iet Praidā", ko koordinēja portāls Satori.lv, un devās gājienā ar krekliem "Proud to be Homo Sapiens" (Lepni būt Homo Sapiens).

2021. gads - Baltijas Praida brauciens

2022. gada - Rīgas Praids

2023. gada - Rīgas Praids

"Atskaitot vienu personāžu, kurš šad un tad ir manāms kuluāros, cilvēki, kuri sāka LGBT kustību Latvijā, vairs nepiedalās nekādās publiskās LGBT cilvēktiesību aktivitātēs. Tos gadus viņi atceras kā smagu, pretestības pārpildītu laiku, kurā ieguldīts daudz spēka, uzdrīkstēšanās un darba. Pretī saņemot vien homoseksuālās kopienas bailes, pasivitāti un aizmirstību.

Aizmirstība… Kurš gan tagad atceras tos cilvēkus, kas uzara augsni tam, lai mēs tagad varētu filozofēt par to, vajag mums praidu vai nevajag? Vajag mums tās partnerattiecības vai ne? Sēžot "Golden" bārā un malkojot grādīgos, neviens īpaši neiedomājas, ka varēja būt arī citādi. Attīstība ir neizbēgama, bet tā var būt arī ļoti, ļoti lēna.

Atmodas pacilātība sen jau garām… Jācer tikai, ka vietā nācis kas stabilāks un paliekošāks. Ka vieta nav palikusi tukša. Ka esam sasnieguši tādu briedumu, kurš nāk ar pašsaprotamu pašcieņu. Pašcieņu, kas nepaliek klusējot brīdī, kad ir jāaizstāv savas tiesības uz mierīgu un pilnasinīgu dzīvi. Arī viendzimuma attiecībās."

(Rendijas blogs. Pieejams šeit.)

2011. gadā Kārlis Streips teica: "Viena traģiska lieta, salīdzinot ar laiku, kad es biju jauns, ir internets. Mūsdienās tu savas vēlmes un vajadzības vari pilnībā apmierināt internetā. Tu tur vari atrast otru cilvēku, tu tur vari paseksot, tur var darīt visas lietas pēc kārtas, un tas nozīmē, ka tev vairs nav jāiet kaut kur publiski. Mēs paliekam it kā noslēgtāki, līdz ar to parādās jautājums, vai sabiedriski politiskai LGBT kustībai vispār ir kāda jēga. Redz, kriminālpanta vairs nav, diskriminācija darba jomā ir aizliegta, labi, mums vēl neļauj precēties, bet tā tas ir vairumā valstu, un kādreiz tāda iespēja būs arī pie mums. Cilvēki vairs neredz, pret ko cīnīties, salīdzinot ar 60. un 70. gadiem Amerikā un Rietumeiropā. Latvijā gados jauniem cilvēkiem nav iemesla būt par kaut ko sašutušiem, pie tam viņi sevi var pilnībā realizēt internetā. Bet, esot ar kaut ko neapmierinātiem, viņiem ir iespēja pārcelties uz Londonu."

(Kārlis Streips – Latvijas "vienīgais gejs". 27.12.2011.)

2017. gadā Kaspars Zālītis teica: "Latvija pašlaik ir pārmaiņu priekšā. LGBT kopiena kļūst aizvien redzamāka, cilvēki jūtas drošāk runāt par savu identitāti, aizvien vairāk cilvēku publiski spēj iestāties par vienlīdzību un cilvēktiesībām, tajā skaitā par LGBT cilvēku tiesībām. Tomēr joprojām pastāv spēki, redzami viedokļu līderi, kas dara visu, lai nepieļautu vienlīdzības principu īstenošanu, aktīvi bloķējot jebkuru iniciatīvu, kas sniegtu aizsardzību nereģistrētām attiecībām, kas sniegtu cilvēkiem zināšanas par seksualitāti, kas ierobežotu vardarbības izplatīšanos, vai kas sniegtu iespēju brīvi dzīvot savā ķermenī. Sabiedrība Latvijā mainās, un mēs kļūstam daudz atvērtāki pret dažādību, tomēr mums jāmainās arī politiskajā vidē, mums jāsaprot, ka valsts izaugsmes pamatā ir cilvēks un cieņa pret viņu."