"Pati nāve nav sāpīga. Sāp pēc tam, kad tevi atgriež atpakaļ." Kā Stella slīka ezerā Vecpiebalgā

Stella (vārds mainīts) piedzīvojusi klīnisko nāvi trīsreiz. Pirmā reize notika trīs gadu vecumā, bet viņa šo notikumu joprojām atceras ļoti skaidri, kā pati saka – līdz sīkākajai molekulai.

Stella stāsta: "Es izkritu no laivas. Kamēr vectēvs vilka zivi vienā laivas galā, es otrā laivas galā liecos pakaļ ūdensrozēm. Viņš nemanīja, kā es klusiņām izkritu un paslīdēju zem tām lielajām ūdensrožu lapām. Viņš mani esot ilgi meklējis - bija liels klājums ar tām lapām, un viņš nesaprata, kur tieši es iekritu, tāds mazs rausītis.

Tā aina ir... Nezinu, vai spēju ietērpt to vārdos. Ūdens bija tāds sarkanīgi brūns, un caur ūdensrožu lapu malām spīdēja saule. Tā gaisma, visi burbulīši, kukainīši... Un katrs ūdensrozes kāts bija ar maziem burbulīšiem. Tas viss bija tik nereāli, kā tādā pasakā.

Bija ļoti viegli. Man nekas nesāpēja, es nesmaku. Tu vienkārši pazūdi tajā visā un vēro to visu. Beigās bija tikai tāda mīksta tumsa. Man bija silti, man netrūka gaisa, man nebija slikti nemaz.

Nākamais mirklis, kad es biju izcelta ārā no ūdens, tas gan bija ļoti sāpīgi. Ūdens nāca ārā pa degunu un muti, atceros, ka ļoti sāpēja gaisma. Bija cilvēku balsis, kņada, atceros, ka pagriezu galvu – biju noguldīta zaļā zālītē ar dzeltenām puķītēm.

Pēc tam man stāstīja, ka es esot bijusi sarijusies ūdeni, ļoti daudz. Es neko no tā neatceros, ka būtu kaut ko krampjaini rijusi. Tur, zem ūdens, viss bija tik ļoti mierīgi, un es pilnīgi ļāvos.

Pēc šīs un divām citām pieredzēm, kas man bijušas, es zinu, ka pati nāve nav sāpīga. Sāp pēc tam, kad tevi atgriež atpakaļ."

Par divām Stellas klīniskās nāves pieredzēm dzemdībās, par to, kā Andu gandrīz aizveda sen mirušā vecvectēva zilā volga, bet Žanna savā mistiskajā pirmsnāves piedzīvojumā pateica stingru nē un atgriezās, lasi tiešsaistes žurnālā "Klik".