9. Latvijas Republika. Autoritārisms

(Fēlikss Cielēns. Laikmetu maiņā. Atmiņas un atziņas. 4. grāmata. Stokholma: Memento, 1999, 30. lpp.)

Baumošana bija viens no veidiem, kā homoseksualitāte tika pieminēta ļaužu komunikācijā. Politikā ietekmīgākie cilvēki, par kuriem tāda veida baumas veicināja oponenti, bija ārlietu ministrs Vilhelms Munters un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Tomēr vēstures avoti liecina, ka par homoseksuālo orientāciju šajos gadījumos var runāt tikai varbūtības izteiksmē.

Ārlietu ministrs Vilhelms Munters savā brīvajā laikā apceļoja Latviju.

Ministru prezidentu Kārli Ulmani jau parlamentārās demokrātijas laikā prese daudzināja kā iekārojamāko vecpuisi Latvijā, apgalvojot, ka tā domā sievietes. Katrā ziņā Kārlis Ulmanis bija galants džentlmenis, ko daudzas apbrīnoja.

Rīgas Apgabaltiesā iztiesāto krimināllietu statistika

• 21 uzraudzības akts: 13 parlamentārajā demokrātijā un 8 autoritārā režīma laikā.
• 21 uzraudzības akts: pierādījumu trūkuma dēļ izmeklēšanu izbeidza 15 gadījumos, 1 uzraudzības akta vienā epizodē izmeklēšanu izbeidza pret vienu no uzraugāmajām personām – apsūdzētā nāves dēļ (no slimības).
• 6 krimināllietas: 1 parlamentārajā demokrātijā un 5 autoritārā režīma laikā.

Parlamentārās demokrātijas laikā iztiesātajā vienīgajā krimināllietā tiesa piesprieda minimālo sodu (trīs mēneši cietumā). Divi no trijiem notiesātajiem lūdza apžēlošanu Valsts prezidentam Gustavam Zemgalam un tika apžēloti. 

Četrās no piecām krimināllietām, kas iztiesātas autoritārā režīma laikā, tiesnesis piesprieda mazāku sodu par "parastajiem" trim mēnešiem cietumā:

• trīs vīriešus notiesāja ar četriem mēnešiem cietumā, sodu nosacīti atliekot;
• vienam piesprieda vienu mēnesi cietumā;
• vienam divas nedēļas arestā, bet otram – desmit dienas arestā, nosacīti atlaižot sodu;
• vienam – trīs nedēļas arestā, otram – vienu mēnesi arestā, trešajam – divas nedēļas arestā, aizvietojot sodu ar tiesas brīdinājumu;
• piektajā krimināllietā tiesnesis sprieda bargi – persona tika sodīta ar astoņiem mēnešiem cietumā.

Nacistiskajā Vācijā par pagrieziena punktu uz homoseksuāļu vajāšanu kļuva 1934. gads, kad Hitlers iniciēja nacionālsociālistiskās strādnieku partijas triecienvienības vadītāja, atklāta homoseksuāļa Ernsta Rēma (Ernst Röhm, 1887–1934) un vēl dažu politisko sāncenšu noslepkavošanu, lai iegūtu atbalstu armijā.

1935. gadā nacisti paplašināja sodīšanas iespējas, papildinot 175. pantu ar 175.a pantu, ieviešot īpašus nosacījumus par nepilngadīgo pavešanu un atkarības attiecību ļaunprātīgu izmantošanu (piemēram, skolotājs – skolnieks, priekšnieks – padotais, virsnieks – kareivis). Tika paplašināts arī sodāmās uzvedības loks. Agrāk tika kriminalizētas tikai “dzimumaktam līdzīgas" darbības. Tagad to papildināja iespēja kriminalizēt arī savstarpēju masturbāciju un pat paralēlu individuālo masturbāciju, kā arī "erotiskus" acu uzmetienus. 1936. gadā tika izveidots Reiha birojs abortu un homoseksualitātes apkarošanai. Kopumā no 1937. gada vajāšana homoseksualitātes dēļ Vācijā būtiski saasinājās.

Itālijā krimināllikumā viendzimuma seksuālās attiecības vienkārši netika pieminētas, toties praksē Musolīni fašistiskais režīms (policija, tiesas un administratīvā vara) laikā no 1926. līdz 1943. gadam, it īpaši 30. gadu otrajā pusē, sodīja vīriešus, ko identificēja kā "pederastus". Režīms sludināja, ka homoseksuāļi apdraud Musolīni mesiānisko projektu par itāliešu "rases" stiprināšanu. Provinču izpildu komisijas, kas tika izveidotas 1926. gadā un ko vadīja katras provinces prefekts, viņus bez pierādījumiem un iespējas aizstāvēties regulāri notiesāja ar "vispārēju policejisko ieslodzījumu" (kriminālnoziedzniekiem) vai "politisko ieslodzījumu", izsūtot viņus uz maziem ciematiem Itālijas dienvidos vai internējot "ieslodzījuma" kolonijās salās uz periodu no viena līdz pieciem gadiem, ko varēja atjaunot. Tiek lēsts, ka kopējais notiesāto homoseksuāļu skaits ir vairāki tūkstoši.

"Viņi mēģināja sadraudzēties ar jauniem zēniem, vai arī ieaicināt ciemos jaunākos darbiniekus, bet bez panākumiem. Kādam viesmīļu māceklim viens ārzemnieks tik ilgi uzmācās, ka beidzot viņu kārtīgi pārmācīja. Šo pārmācību izdomāja mūsu bufetes pārzinis, kas bija ļoti kārtīgs cilvēks un jau labi gados. Tas bija vecākais darbinieks, kas atbildīgs par bufeti.

Viņš atsauca jaunekli un pamācīja to, kā izturēties. Par spīti šīm pamācībām un atteikšanai, viesis tomēr ātrāk nelikās mierā, kamēr zēns, iepriekš sazinājies ar bufetes pārzini, pateica, ka satikšot viņu pēc darba beigām. Tumsā un ziemas aukstumā viesis stāvēja Operas laukumā, iepretim mūsu viesnīcai un gaidīja mācekli. Tas atnāca kopā ar bufetes pārzini un pāris viesmīļiem, parādīja gaidītāju un pats klusi pazuda.

Nelietis vispirms dabūja krietnu kāvienu, tad viņu izvārtīja sniegā, tā ka viņš tikko neaizrijās, beidzot viņam noberza seju ar sniegu un iedeva vēl dažas kārtīgas dunkas pēc visiem boksa noteikumiem. Uzbrucēji nepazīti pazuda tumsā. Par šo “mācību” uzzināja arī citi homoseksuāļi un saprata, ka pie mums nekā nevarēs panākt, kādēļ lika mūsu viesnīcu mierā."

(Aleksandrs Bāris. Mani skaistākie gadi Latvijā. Aleksandra Bārs atmiņu stāsts. Grandheivena: AKA, 1976, 178. - 179. lpp.)