7. Latvijas Republika. Transdzimtes personas

Saimnieka dēls Millija 30. gados vienīgā no septiņām transpersonām atklāti dzīvoja kā sieviete Latvijas laukos, neslēpjot dzimuma un dzimtes nesakritību. Millija tika raksturots kā apdāvināts jauneklis, kurš sekmīgi pabeidzis karadienestu jātnieku pulkā, bet tad pēkšņi tēvam sācis apgalvot, ka patiesībā esot sieviete. Millija bija laukstrādniece, kas nozīmēja zemāku atalgojumu, turklāt viņa pati bija prasījusi algu, kādu parasti maksā sievietēm.

Transpersonu dzimums, kas neatbilda dzimtei, tika atklāts, kad cilvēks nonāca slimnīcā vai cietumā, kur vīriešus un sievietes bija pieņemts nodalīt, kad izvairījās no obligātā militārā dienesta vai kad viņu nosūdzēja kāds laikabiedrs, vai pamanīja policists.

Raksti par viņiem tika publicēti avīžu iekšlapās un netika izcelti. Reportiera tonis nebija ne izsmejošs, ne sensacionāls. Stāstījums centrējās uz ģērbšanos pretējā dzimtē, kas nebija traktēta kā sociāla problēma. Par gadījumiem avīzes vēstīja ar tādiem virsrakstiem kā "Sieviete vīrieša drēbēs Rīgā sagrozījusi galvas daudzām dāmām", "Arestants Valmieras cietumā pārvērties sievietē", "Vīrietis, kas atzīst sevi par sievieti" un tamlīdzīgi.

Reportieri lietoja dzimtiskotu valodu, piemēram, par Milliju viņi nerakstīja kā par sievieti, bet kā par vīrieti un sievieti pēdiņās, akcentējot viņas "neīstumu", tādējādi uzsverot dzimtes neatbilstību dzimumam. Vēstījums mudināja secināt, ka dzimtes izskatu nav iespējams mainīt, par spīti transpersonas labākajiem pūliņiem.

Par Alvīnes/Arvīda Oša un Alvīnes Kalniņas laulībām avīze “Jaunākās Ziņas” savulaik sniegusi divas versijas. Saskaņā ar pirmo viņus salaulāja Jaunās Sv. Ģertrūdes luterāņu draudzes mācītājs Kārlis Freidenfelds (1867–1943) 1920. gada aprīlī. Savukārt otra versija vēstī, ka laulības slēgtas Lugažu Katrīnas draudzes baznīcā 1920. gada 7. novembrī. Viņi abi bija iepazinušies 1918. gadā Valkā. Savukārt Lūciju/Žani ar Mariju Kr. salaulāja Rīgas Mārtiņa luterāņu draudzes mācītājs Ernests Stange (1877–?) 1923. gadā.

Žanis izmantoja mirušā brāļa Jāņa Bergmaņa pasi. Alvīnes/Arvīda Oša laulībā no 1927. līdz 1931. gadam bija piedzimuši trīs bērni un reģistrēti kā viņa laulībā dzimuši. Valkas dzimtsarakstu nodaļa uzskatīja, ka bērni ir dzimuši ārlaulībā, jo Alvīne/Arvīds ir sieviete, tāpēc nevarēja bērnus radīt. No 1933. gada līdz 1936. gadam dzimtsarakstu nodaļa iesaistīja Alvīni/Arvīdu tiesas procesā, apsūdzot viņu par valsts iestāžu maldināšanu.

Rīgas apgabaltiesa 1933. gadā lēma par labu Valkas dzimtsarakstu nodaļai, bet pēc kasācijas sūdzības un atkārtota tiesas procesa Augstākās tiesas senāts 1936. gadā nodaļas prasību atstāja bez ievērības. Senāts nosprieda, ka tā ir pretrunā ar likumu par laulību, kas noteica, ka prasību atzīt laulību par neesošu var izteikt tikai vīrs vai sieva. Oši turpināja dzīvot laulībā, neraugoties uz to, ka medicīnas eksperti vīru bija atzinuši par sievieti. Pats Osis sevi uzskatīja par hermafrodītu.

Žaņa stāsts veidojās citādi. Kad pienāca laiks doties obligātajā militārajā dienestā, viņš kļuva par dezertieri, bet dažreiz sievu slepus apciemojis. Vienā tādā reizē kāda persona viņu atpazinusi un paziņojusi policijai. Armijas ārstu komisija nav sapratusi, vai viņu priekšā atrodas sieviete vai vīrietis. Žani tiesāja 1925. gadā par personības slēpšanu.

Tiesa Bergmani atzina par lesbieti, neraugoties uz to, ka ārsti viņu bija klasificējuši par transvestītu. 30. gadu sākumā presē nekonkretizētas "oficiālas iestādes" bija atcerējušās par Lūciju/Žani un Rīgas apgabaltiesā iesniedza lūgumu atzīt "starp 2 sievietēm noslēgto laulību par neesošu". Rīgas Apgabaltiesas Administratīvā nodaļa 1932. gadā pieņēma rezolūciju dzēst no Laulību reģistra ierakstu par Bergmaņu laulību. Nebija runa par laulības šķiršanu vai tamlīdzīgi, jo juristi uzskatīja, ka laulības nav bijis, ir bijis nepareizs ieraksts valsts dokumentācijā.

Svarīgs izrādījās 1925. gada tiesas spriedums, kurā Žanis bija atzīts par lesbieti. Iekšlietu ministrija deva Rīgas prefektūrai rīkojumu atņemt viņam pasi un izdot jaunu. Lūcija/Žanis policijas iecirknī tika piespiedu kārtā ar jaunā personu apliecinošā dokumenta izsniegšanu pārdēvēta par Johannu Bergmani.

1920. gadā Alvīnes/Arvīda Oša un viņa līgavas laulība tika svētīta evaņģēliski luteriskajā konfesijā. Mācītājs gan nezināja, ka Arvīds ir dzimis kā sieviete. Ošu ģimenē radās trīs bērni, viņu ģimenes foto prese publicēja 1933. gadā.

Politiskā diskursa galvenie veidotāji bija Tieslietu ministrijas Juridiskās konsultācijas juristi, Iekšlietu ministrijas Administratīvā departamenta ierēdņi un pilsētu dzimtsarakstu nodaļu vadītāji. Jurisprudences diskursa galvenais spēlētājs bija Rīgas Apgabaltiesas Administratīvās nodaļas tiesneši, bet medicīnas diskursu noteica Tautas labklājības ministrijas Veselības departamenta organizētie ārsti eksperti.

Baznīca nenormatīvās seksualitātes iekšējā komunikācijā nepiedalījās – Rīgas Apgabaltiesas Administratīvās nodaļas lēmumu saņēma Iekšlietu ministrijas Garīgo lietu pārvalde, kas nodrošināja, ka attiecīgās draudzes mācītājs ierakstu par laulību dzēš no baznīcas grāmatas.

Pirmā daļējās dzimuma maiņas operācija, lai sievieti pārveidotu par vīrieti, tika veikta Berlīnē 1912. gadā, savukārt no vīrieša par sievieti – 1920. gadā. Pirmo pabeigto dzimuma maiņas operāciju 1931. gadā veica ķirurgi Ludvigs Levijs-Lencs (Ludwig Levy-Lenz) un Felikss Abrahams (Felix Abraham) Berlīnē, Magnusa Hiršfelda vadītajā Seksuālo zinātņu institūtā. Tomēr plašāka publika, arī laikrakstu lasītāji Latvijā, par tāda veida ķirurģisku iejaukšanos cilvēka ķermenī uzzināja 30. gados.

1932. gada beigās latviešu avīžu lasītāji uzzināja to, ka Drēzdenes ķirurgs Kurts Varnekross (Kurt Warnecros) 1931. gadā veicis dzimuma maiņas operācijas, kuru rezultātā dāņu gleznotājs Einars Vegeners (Einar Mogens Wegener) kļuvis par sievieti Lili Elbi (Lili Elbe). Einars/Lilija nomira 1931. gada septembrī operācijas izraisīto komplikāciju dēļ. Avīzes "Jaunākās Ziņas" speciālkorespondents atstāstīja, ko vācu valodā izdotajā grāmatā par Lili dzīvi uzrakstījis viņas draugs, kurš parakstījās ar pseidonīmu Nīls Hoijers (Niels Hoyer).

Žurnālisti vēstīja, ka trīs līdzīgas dzimuma maiņas operācijas sekmīgi ir veicis ķirurgs Felikss Abrahams. Operēti tikai vīrieši, kas vecāki par 30 gadiem. Vācijas varas iestādes esot atzinušas viņu dzimuma maiņu, izsniedzot jaunus personu apliecinošus dokumentus.

Savukārt 1936. gadā prese informēja, ka čehu vieglatlēte rekordiste Zdenka Koubkova (Zdenka/Zdenek Koubkov) kļuvusi par vīrieti. Rakstā nebija stāstīts, ka viņu operēja profesors Milošs Kilka (Milosh Kilcka) Kijevā Ukrainā un ka veiksmīgās operācijas rezultātā Čehoslovākijas valdība oficiāli sankcionējusi Zdeneku kā vīrieti.

Par čehoslovāku vieglatlēta Zdenkas/Zdeneka Koubkova dzimuma maiņu no sievietes uz vīrieti avīzē "Pēdējā Brīdī" vēstīja 1936. gadā.

Rakstnieks Jānis Akuraters (1876–1937) no vācu valodas tulkoja avīzes "Jaunākās Ziņas" speciālkorespondenta Berlīnē Leo Raskaja rakstu latviski par Drēzdenes ķirurga Kurta Varnekrosa veiktajām dzimuma maiņas operācijām.

"Esmu pārtulkojis vēl vienu slavenu žīda Raskaja rakstu: kā kāds dāņu gleznotājs pārvērsts ar profesora ķirurga nazi par sievieti, un kas no tā iznācis. Tātad esmu kļuvis par brīnumķirurgu! Šis notikums ir tāds kumoss trulo redaktoru rokās, ka tas katrā ziņā jādod nogaršot tai mīļai latvju tautai! Progress!"

(Jānis Akuraters. Personīgi un intīmi. Dienasgrāmata. Rakstniecības un mūzikas muzejs. Inv. nr. 372601, 11. lpp.)

Rakstnieks Jānis Akuraters tulkoja rakstu par dzimuma maiņas operācijām avīzei "Jaunākās Ziņas". Te viņš redzams, sakot runu pie rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa pieminekļa. 20. gadsimta 30. gadi.

Ārsts Miķelis Veidemanis (1895–1945) 1924.–1925. gadā piedalījās Alvīnes/Arvīda un Lūcijas/Žaņa tiesu medicīniskajās ekspertīzēs ar mērķi noteikt viņu "īsto" dzimumu. Komisija atzina abus par sieviešu dzimumam piederīgiem cilvēkiem, tomēr, lūk, ko uzsvēra Miķelis Veidemanis:

"Mums nav pietiekoša iemesla piespiest tās dzīvot kā sievietes, jo viņas jau pierādījušas, ka var tikpat labi, ja ne labāki, veikt vīriešu uzdevumus. Ja spaidu kārtā uzliktu viņām sievietes dzīves veidu, tad šāda rīcība sarūgtinātu viņu dzīvi un padarītu tās par garīgi slimiem cilvēkiem, kā tas bieži vien tiek novērots. Turpretī, atstājot tām viņu izvēlēto dzīves veidu, ne sabiedrībai, ne arī šiem indivīdiem caur to nebūtu jācieš. Tādēļ jāpanāk, lai šādos gadījumos tādiem indivīdiem tiktu administratīvā kārtā un to attiecīgām iestādēm izdota atļauja – ģērbties vīriešu drēbēs un uzdoties par vīrieti arī sabiedriskā dzīvē."

(Miķelis Veidemanis. Dzimuma kārtas noteikšana tiesas priekšā. Latvijas Universitātes Raksti. Acta Universitatis Latviensis. XVI burtnīcas pielikums. Rīga: Valstspapīru spiestuve, 1927, 15. lpp.)