"Atceros, kāda tā bija traģēdija – pazaudēt mēneša sarunu!" Marijas Golubevas un Diānas Ielejas iepazīšanās stāsts

Mūsu stāsts sākās Visvalža ielā, Filoloģijas fakultātē. Mēs satikāmies, mācoties 1. kursā 1990. gadā. Tolaik tas, ka var būt pāris no divām sievietēm vai diviem vīriešiem, nebija pieņemts. Pat Svešvalodu fakultātē. Jā, bija dzirdēts, bet tas bija kaut kur tur – Rietumos.

Man vienmēr licies, ka jābauda moments – ka laime ir tieši šeit un tagad.

Ja mums kopā ir labi – kāpēc man no tā atteikties? Bet mums nebija nekādu kopīgu plānu.

Jūs bijāt pāris?

Sākumā nē. Pirmais solis, lai saprastu, ko vispār gribam no dzīves, bija 4. kursa sākumā.

1993. gads, 10. oktobris. Mums pat datums ir!

Pavasarī pabeidzām Latvijas Universitāti un rudenī aizbraucām studēt uz Ungāriju. Pavadījām gadu kopā.

Pēc tam Marija bija saņēmusi stipendiju doktorantūrai Kembridžā, bet es atbraucu atpakaļ uz Latviju. Mamma jau bija sākusi slimot, vajadzēja pelnīt naudu. Strādāju par angļu valodas skolotāju japāņu skolā.

Atceros dienu, kad gāju gar grāmatu plauktiem un domāju: kā lai tālāk dzīvo?

Interneta vēl īsti nebija, lai piezvanītu, vajadzēja "Lattelekom" kartiņu par pieciem latiem. Bet mana skolotājas alga bija 65 lati. Vērtība tai kartiņai bija milzīga, un tās bija tikai kādas trīs sarunas minūtes.

Marijai Kembridžā bija sava istaba, tur vairāki studenti dzīvoja kopā vienā mājā. Telefons bija pirmajā stāvā. Reiz viņa nokavēja norunāto sazvanīšanās laiku un, kad zvanīju, kāda viņas kaimiņiene pacēla klausuli. Kamēr es viņai skaidroju, ko man vajag, nauda beidzās. Bet tā kartiņa bija tik dārga, ka es to varēju atļauties vienu reizi mēnesī.

Atceros, kāda tā bija traģēdija – pazaudēt mēneša sarunu tāpēc, ka kāda stulba meitene tur pacēla klausuli pirmā!

Vēl, protams, bija vēstules, ko rakstījām ar roku. Marijai joprojām ir tā vēstuļu čupiņa, apsieta ar lentīti. Tās vēstules glabājās Marijas vecāku mājā, viņi visu mūžu dzīvo vienā dzīvoklī. Mēs esam nomainījušas vairākus un dzīvojušas gan Latvijā, gan Beļģijā, gan Francijā.

Runājot par vecākiem – kā viņi uztvēra jūsu savienību?

Mana mamma bija šausmīgi pret, līdz pēdējam brīdim. Viņa nevarēja to pieņemt. Viņa mani ļoti mīlēja, bet kā padomju cilvēks viņa nevarēja pieņemt tādas attiecības.

Variants bija – vai nu vairs nekad nerunāt ar viņu, vai nerunāt par Mariju. Viņa nekad neapsveica Mariju dzimšanas dienā, viņa viņu vienkārši nepieminēja. Mani redzēt viņa vienmēr bija ļoti laimīga, bet Marijas vienkārši it kā nebija...

Tagad es domāju: dzīve nav tik gara. Ja tu kādu mīli, kāpēc tu negribi, lai tas cilvēks ir laimīgs? Kāpēc tu domā, ka tavs priekšstats par dzīvi ir vienīgais pareizais?

Es te domāju savu mammu un Marijas tēti, tur ir līdzīga situācija. Marijas mamma ir praktisks cilvēks. Viņa teica: nu okei, divatā tomēr ir labāk. Viņa nebija sajūsmā, bet pieņēma, ka labāk, ja ir otrs cilvēks blakus.

Par to, kā Diāna Ieleja vērtē Saeimā un politikā notiekošo un kā politika ietekmējusi viņas un Marijas Golubevas attiecības, vairāk lasi tiešsaistes žurnālā “Klik”.