4. Pirmais pasaules karš un Latvijas Neatkarības karš

Tomēr fragmentārā informācija, piemēram, ieraksts, ka persona X ir "pederasts no pagājušā kara 1914.–1918. g." vai piezīme, ka apsūdzētais pirmo homoseksuālo pieredzi guvis Pirmā pasaules kara laikā, dienot armijā – neļauj spriest par to, vai mīkstinātais sods ietekmēja arī homoseksuālās prakses. Latvijas armijas pēckara goda tiesas dokumenti liecina, ka tāda uzvedība karavīru profesionāļu vidū "miera" laikā tika nosodīta.

Piemēram, no Latvijas armijas tika atvaļināts kāds homoseksuāls pulkvedis leitnants, kurš kā virsnieks bija piedalījies Pirmajā pasaules karā. Viņa drosmi kaujās apliecināja seši ievainojumi un deviņi apbalvojumi – trīs Svētā Jura krusti (otrās šķiras, trešās šķiras un ceturtās šķiras) un seši ordeņi – Svētā Staņislava ordeņi (otrās šķiras un trešās šķiras), Svētās Annas ordeņi (otrās, trešās un ceturtās šķiras) un Svētā Vladimira ordenis (ceturtās šķiras).

Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki peldas Dubultu jūrmalā. 1916. gads. 

Attiecības veidojās arī Pirmajā pasaules karā. Šķiet, Lielbritānijas armijas karavīri.

Karošana bija viens no ekskluzīvajiem vīrietības atribūtiem, tāpēc tām dažām sievietēm, kurām izdevās panākt, ka viņām atļauj karot frontē, dokumentācijā tika piešķirti vīriešu vārdi. Līna Čanka-Freidenfelde (1893–1981), viena no trim sievietēm, kas bija apbalvotas ar Latvijas augstāko militāro apbalvojumu, ko piešķīra par kaujas nopelniem, – Lāčplēša Kara ordeni.

1915. gada augustā ar brāļa Jāņa Čankas dokumentiem viņa brīvprātīgi iestājās latviešu strēlnieku bataljonā un kādu laiku nokaroja kā vīrietis. Savukārt Emīlija K. no Ķemeriem 1916. gadā tika ieskaitīta vienā no strēlnieku bataljoniem kā Pēteris K. Cieņu frontes biedru vidū viņa ieguva ar to, ka uzbāzīgos mīlestības izrādītājus "itin vienkārši piekāva".

Līna Čanka 1915. gada augustā ar brāļa Jāņa Čankas dokumentiem iestājās latviešu strēlnieku bataljonā un sākumā karoja kā vīrietis.

Karš atviegloja vīriešiem ar homoseksuālu orientāciju iespēju iesaistīties viendzimuma attiecībās, pārvarot sociālo un seksuālo apspiestību, kas bija dominējusi viņu dzīvē pirms tam. Karš tādējādi radīja interesantu paradoksu. Neraugoties uz tā traumatisko dabu, karš homoseksuāļiem nodrošināja vidi, kurā ignorēt represīvās tradīcijas un atklāt savu identitāti. Tas iedrošināja vīriešus izpētīt savas seksuālās vēlmes ārpus tradicionālajām sociālajām struktūrām un "monitoringa mehānismiem".

Kara pieredze, piemēram, vienu grupu no Vācijas homoseksuāļu kopienas nodrošināja ar moderno laiku geju vīrieša karotāja tēlu un retoriku, kas bija pilnīgā pretstatā idejai, ka homoseksuāļiem piemīt sievišķīga būtība.

Karš cēla homoseksuāļu pašidentitāti, piemēram, Vācijā homoseksuālie vīrieši militāro dienestu uztvēra kā iespēju pierādīt savu patriotismu, demonstrēt vīrišķību un iekļaušanos sabiedrībā. Seksologs Magnuss Hiršfelds pētīja kara ietekmi uz homoseksuālajiem vīriešiem. 1914.–1918. gadā karavīri no frontes viņam sūtīja tūkstošiem vēstuļu, sīki izklāstot savas homoseksuālās pieredzes. No vienas puses, armijā homoseksualitāte tika uzskatīta par pretdabisku un netikumīgu, bet, no otras puses, tieši militārajā vidē homoseksuāļi "atvērās".

Kāds karavīrs rakstīja, ka karš nodrošinājis viņiem iespēju izglītot savus biedrus un kliedēt negatīvos stereotipus. Homoseksuālās attiecības kļuva arvien redzamākas, un homoseksuāļi tika pieciesti, jo viņi kopā ar pārējiem karoja un dzīvoja frontē.

Starp citu, ierasta izklaides kultūras daļa ASV jūras kara flotē Pirmā pasaules kara gados bija vīrieši, kuri izrādēs tēloja sieviešu lomas. Arī Lielbritānijas frontes līnijās uzstājās britu karaspēka apmaksāti mākslinieku korpusi, kas darīja to pašu. Krāšņā, bet problemātiskā vīriešu ģērbšanās pretējā dzimtē šķietami atjaunoja dzimtes normativitāti kopumā homosociālajā (tikai uz vīriešu attiecībām balstītajā) karavīru kopienā. Ģērbšanās pretējā dzimtē uz skatuves simboliski atrisināja seksualitātes apvaldīšanu. Tāpat notika Vācijas armijā un Krievijas armijā, arī latviešu strēlnieku pulkos. Piemēram, 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona teātra izrādē Olaines pozīciju aizmugurē 1916. gada jūlijā vīrieši izpildīja sieviešu lomas.

Avīze "Latviešu Strēlnieks" pēc 8. septembra izrādes "Военный человек" (Militārs cilvēks), ko 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā uzveda krievu valodā, norādīja, kuri karavīri spēlēja sieviešu lomas, un uzsvēra: "Švolmaņa sieviešu lomas tēlojums bij visai patīkams. Visas kustības un balss pilnīgi atgādināja sievieti."

Pastkarte. Fricis kā skatuves zvaigzne Vācijas armijas Austrumu frontē.

Rīgas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki (dramatiskā pulciņa aktieri) un bataljona virsnieki (izrādes skatītāji) pēc izrādes.

Pagaidām nav izdevies atrast vēstures avotus, kas būtu tapuši tieši Pirmā pasaules kara laikā un no kuriem būtu gūstams priekšstats par to, kā laikabiedri uztvēra homoseksualitāti. Tomēr ziņas par toreiz publiskajā telpā notikušo ir gūstamas retrospektīvā. Piemēram, avīzes "Jaunākās Ziņas" publikācijā, kurā homoseksuāļu apzīmēšanai pirmo reizi tika piemērota metafora "melnās neļķes". To pārtvēra publiskā doma, un līdz pat padomju okupācijai Latvijas valstī vārdu "homoseksuālis" mēdza eifemizēt ar šo metaforu.

"Par kādu kriminālu netikumu, kas Rīgā sācis izplatīties sevišķi no vācu okupācijas laika*, mums raksta: Ir paklīdušu vīriešu šķira, kura pārdodas tāpat kā prostitūtas. Sevišķi vasaras vakaros, kad tikko bulvārus klāja krēsla, varēja novērot, ka Kaļķu ielas sākumā starp "Reinera" kafejnīcu un "Vec-Rīgas" restorānu "mariašēja" jauni vīrieši, kas kreisās rokas īkšķi turēja svārku vai arī mēteļa apkakles pogcaurumā, lai ar to ziņotu garāmejošai "tantei" (tā sauc pretdabīgu baudu meklētājus), ka ir brīvs. Bet galvenais centrs, ap kuru salasījās neķītrumu cienītāji, bija un vēl tagad ir kiosks kādā bulvāra stūrī."

Pirmā pasaules kara laikā te pastaigājās jaunie homoseksuāļi, kas maršrutu sāka Kaļķu ielas sākumā un turpināja tālāk pa vēlāko Brīvības bulvāri garām pareizticīgo katedrālei. Fabrikas "Laima" pulkstenis toreiz te neatradās. Šādā izskatā tas tika uzstādīts 20. gados.

Daudzu jaunu vīriešu klātbūtne pilsētas publiskajā telpā veicināja pretējo dzimumu komunikāciju. Populārās pastaigu vietas bija Rīgas bulvāri, un viena no iecienītākajām – vēlākais Brīvības bulvāris, kur gar pareizticīgo katedrāli šurpu turpu virzījās cilvēku pūļi, lai sevi parādītu un uz citiem paskatītos. Viņu vidū arī homoseksuāļi.