3. 20. gadsimta sākums. Baltijas provinces Krievijas impērijā

Pasaules konteksts Latvijā

20. gadsimta sākumā Rietumeiropas valstīs viendzimuma attiecību tiesiskais regulējums bija atšķirīgs. Kopš 1810. gada, kad Francijā tika izsludināts Napoleona kodekss, tās tika dekriminalizētas. Tādam paraugam sekoja daudzas citas valstis, kas likumus veidoja, balstoties uz Francijas pieredzi – galvenokārt tādas katoliskās valstis kā Itālija, Beļģija un Spānija, kā arī jauktu konfesiju valstis kā Nīderlande.

Savukārt viendzimuma attiecības kriminalizēja galvenokārt protestantu valstis (Dānija un Zviedrija), kā arī valstis, kurās protestantisms tikai dominēja pārējo konfesiju vidū, piemēram, Lielbritānija un Vācija. Tādu tiesisko regulējumu pieņēma arī Austrija un Ungārija, kurās dominēja katoļticība, kā arī daži Šveices kantoni. Tieši dažādā juridiskās regulācijas pieredze kļuva par instrumentu, ko homoseksualitātes dekriminalizācijas aizstāvji izmantoja, lai argumentētu, ka labprātīgas pieaugušo viendzimuma aktivitātes ir noziegums bez upura. Īpaši spēcīga homoseksuāļu emancipācijas kustība bija Vācijā ar prasību atcelt kriminālkodeksa 175. pantu, kas paredzēja sodu par vīriešu viendzimuma seksuālo aktu.

Citās valstīs notika un tika apspriesti homoseksualitātes skandāli, tomēr latviešu prese par tiem informēja skopi. Krievijas presē plaši atspoguļotais tiesas process (1895) pret angļu rakstnieku Oskaru Vaildu (Oscar Fingal O’Flahertie Wills Wilde, 1854–1900), kurš par sodomiju tika notiesāts uz diviem gadiem spaidu darbu ieslodzījumā, latviešu presē tika pieminēts pēc 1905. gada. Turklāt publikāciju autori pat nekonkretizēja Vaildam inkriminēto noziegumu, bet eifemizēja to par "tikumības pārkāpumu".

Avīze "Dzimtenes Vēstnesis" 1908. gadā aprakstīja Vācijas ķeizara Vilhelma II Hoencollerna (1859–1941) drauga firsta Filipa Eulenburga (Philipp Eulenburg, 1847–1921) prāvu (1907) pret žurnāla "Zukunft" redaktoru Maksimiliānu Hardenu (Maximilian Harden, 1861–1927), kurš vairākās publikācijās bija aprakstījis firsta un citu augstdzimušo homoseksuālās izklaides. Avīze izmantoja arī vārdus "homoseksualitāte" un "homoseksuālists", uzsverot, ka, tā kā latviešu valodā "nav nosaukuma priekš cilvēku izvirtības līdz sunībai", daudzi var nesaprast, ko tieši nozīmē apsūdzība homoseksualitātē.

Autors skaidroja, ka pirmais Vācijas kanclers Bismarks firsta Filipa Eulenburga kliķi dēvējis "par kinaīdiem, tas ir, attēlojot ar līdzvērtīgu latviešu vārdu, par suņa pakaļām". Tāda apgalvojuma pamatā bija tradīcija, kas atspoguļota latviešu folklorā, kurās visaugstāk vērtēto vīrišķības modeli apzīmēja ar fallisko simboliku (gailis, bullis, kumeliņš, zutis), savukārt fiziski nepilnīgos, sociāli zemākos un seksuāli deviantos vīriešus raksturoja, izmantojot suņa un vilka simboliku.

Eiropas seksologu pētījumus par homoseksuāļiem Krievijā tulkoja un izdeva drīz pēc to iznākšanas. Vācijas seksologa, homoseksuāļu kustības aktīvista Magnusa Hiršfelda (Magnus Hirschfeld, 1868–1935) etnogrāfisko aprakstu "Berlīnes trešais dzimums" (1904) krievu tulkojumā publicēja četrus gadus pēc tā klajā nākšanas oriģinālvalodā. Britu ārsta, rakstnieka, sociālreformista Heveloka Elisa (Havelock Ellis, 1859–1939) pētījumu par "seksuālo inversiju", kas bija Anglijā aizliegts, krieviski izdeva pēc 1909. gada.

Angļu sociālista, filozofa, homoseksuāļu kustības aktīvista Edvarda Kārpentera (Edward Carpenter, 1844–1929) esejas par "starppakāpju dzimumu" tika izdotas 1916. gadā ar militārās cenzūras atļauju. Savukārt visietekmīgākais krievu speciālists bija Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijas profesors Benjamins Tarnovskis (Вениамин Михайлович Тарновский, 1837–1906) ar 1885. gadā izdoto grāmatu par seksuālo jūtu perversitāti. Līdz Pirmajam pasaules karam Krievijā tika izdotas komerciālas grāmatas, kas iepazīstināja ar “perversiju pasauli”, un homoseksualitātes tēmu savā daiļradē plaši izmantoja krievu rakstnieki. Iespēja šos tekstus lasīt vismaz teorētiski pastāvēja arī Latvijas teritorijā.

Stāsts 

Izklaides kultūrā dzimtes šķērsošana, piemēram, ģērbšanās pretējā dzimuma apģērbā (crossdressing – angļu val.), bija populārs publikas piesaistīšanas veids. Viens no Eiropā pazīstamiem māksliniekiem, tā sauktajiem imitatoriem, kura ampluā bija dejas pretējā dzimtē, bija dzimis un karjeru sācis Rīgā jau 1903. gadā vietējā operā.

Kārlis Lencs, kā viņu sauca latviešu prese, bija uzstājies Berlīnē, Parīzē, Londonā, Amerikā, bet 1934. gada rudenī bija iebraucis uz turneju Rīgā un uzstājās arī citviet Latvijā – Vecaucē, Durbē, Saldū.

Tādas izklaides Rīgā bija pieejamas ne tikai 1903. gadā, bet arī 1911. gadā.

Interseksuālis aktieris Jespe (hermafrodīts) uzstājās kafejnīcā "Šata".

"Aktieris labi dzied, viņam ļoti patīk junkuri, un priekš tiem viņš gatavs jebko izdarīt. Vislabāk pie viņa pavakariņot un viskritiskākajā brīdī aiziet, viņš būs izmisis, taču tas nekas," rakstīja kāds Polockas kadetu korpusa junkurs latvietis citam, iesakot apciemot Jespi.

Savukārt vīriešu homoseksuālā subkultūra Krievijas impērijas pilsētās sāka rasties 19. gadsimta 70.–80. gados. 20. gadsimta sākumā jau pastāvēja divas vairāk vai mazāk izveidojušās subkultūras – mākslinieciski intelektuālā ar pazīstamiem dzejniekiem un māksliniekiem priekšgalā un seksuāli komerciālā, kas bija izveidota ap noteiktām pirtīm, lētām viesnīcām, konkrētām ielām un citām vīriešu prostitūcijas vietām. Tāpat kā Rietumeiropā, arī Krievijā homoseksuālās attiecības visplašāk bija izplatītas slēgtajās mācību iestādēs – kadetu korpusos, junkuru skolās u. tml.

Tomēr pirms Pirmā pasaules kara latviešu mākslas vidē vīriešu viendzimuma seksuālās attiecības bija tabu temats, kas minēts vēstulēs un memuāros, turklāt arī pašu homoseksuāļu rakstiskās liecības nav viennozīmīgi interpretējamas, tajās nav savas seksuālās identitātes definīcijas. Tādējādi laikabiedriem mūsdienās paveras iespēja homoerotiskos mājienus rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) tekstos, tāpat rakstnieces Ivandes Kaijas (1876–1942) šķietami kaislīgās uzrunas vēstulēs dzejniecei Aspazijai (1865–1943) ("Mīļā sirdsmāsiņ!... mīļsirsniņ... Ar ilgu, siltu māsas skūpstu...") uzskatīt par kaut ko vairāk nekā faktu, kas liecina par attiecību izpratnes maiņu, kas notikusi šajos vairāk nekā 100 gados, kas pagājuši kopš vēstules rakstīšanas brīža.