Psihoterapeits skaidro, kā tikt pāri sērām pēc mammas aiziešanas mūžībā

Uz zaudētiem tuviniekiem cilvēks raugās caur skumjām. Skumjas un sēras ir dabiskas emocijas, kuras katram cilvēkam ir jāļauj sev laiku pa laikam izjust.

Utināns uzver, ka skumt ir tikpat dabiski kā piedzīvot izsalkumu vai uztraukumu - svarīgi ir iemācīties attīstīt savu emociju apzinātību.

"Daudziem cilvēkiem ir problēmas ar emociju piedzīvošanu," skaidro Utināns.

Kā piemēru speciālists min apkārt cirkulējošos uzskatus, ka no skumjām var sajukt prātā, skumjas ir vājuma izpausme vai, ja cilvēks atļaus sev skumt, tad šī sajūta nekad nebeigsies.

Šādu pieņēmumu dēļ nereti cilvēks neapzināti sev uzceļ psiholoģisku aizsargsienu, lai no skumjām izvairītos. Vēl viens veids, kā "bēgt" no skumjām, ir tīšu stratēģiju izveidošana, piemēram, alkohola lietošana vai skumju "apēšana" ar ēdiena palīdzību.

No iepriekšminētajām problēmām var izvairīties, ja "ļauj skumjām būt", skaidro psihoterapeits.

Ja cilvēks ilgstoši nevar skumjām tikt pāri, tad pie psihoterapeita jāvēršas pēc palīdzības, norāda Utināns. Viens no iemesliem, kādēļ to nevar izdarīt, ir pārāk liela atkarība attiecībās ar māti. Parasti spēcīgākas skumjas cilvēks izjūt, zaudējot savu dzīvesbiedru vai bērnu, jo šāds notikums ir daudz negaidītāks, tādējādi arī traumatiskāks, kas var radīt lielāku krīzi. 

Saistībā ar vecākiem sērošanas process parasti ir vieglāks, jo dabiski jau ir iekārtots, ka bērni dzīvo ilgāk par saviem vecākiem, un zaudējums tiek pašsaprotamāk uztverts.

Emocionāli un psiholoģiski var ietekmēt ne tikai Mātes diena, bet arī mammas dzimšanas dienas vai vārda dienas datums, miršanas diena, kā arī citi datumi, kas var atgādināt sāpīgo realitāti, ka mamma ir aizgājusi mūžībā.

"Parasti skumjas ilgst līdz pusgadam. Ja cilvēks nevar atlabt, piemēram, gadu un ilgāk, tad tas nozīmē, ka skumjas ir ieilgušas. Tas liecina par adaptācijas traucējumu un, lai to ārstētu, ir jāvēršas pie speciālista," skaidro Utināns.

Viņš atzīmē, ka parasti tomēr skumjas pāriet ātrāk par pusgadu, ilgstot pāris nedēļas vai mēnesi. Sērošanas procesā būtiskākais ir skumjas neapslāpēt.

Savukārt cilvēkiem no malas, kā, piemēram, draugiem, svarīgi ir piedomāt pie tā, kā otru skumjā brīdī mierināt. Atbalstot ir nepieciešams izteikt empātiskus komentārus, piemēram, "tas ir skumji", "tas ir sāpīgi", "māte tev bija tuvs cilvēks".

Utināns skaidro, ka nepareizi būtu izstarot viltus pozitīvismu, kā arī dalīties ar nevajadzīgiem ieteikumiem vai mākslīgi sērojošo cilvēku mierināt. Jāizvairās no tādām piezīmēm, kā "gan jau pāries", "saņem sevi rokās", kas varētu veicināt skumju ignorēšanu.

Tāpat empātiju ir svarīgi ievērot brīdī, kad rodas vēlme draugam pastāstīt par to, kā pašam kopā ar mammu svinēta Mātes diena. Kaut ko stāstot, ir jābūt konkrētam mērķim jeb izpratnei, ko un kāpēc gribu pastāstīt un kā tas ietekmēs otru, saka Utināns.

"Ja mēs esam emocionāli pieķērušies kādam cilvēkam, tad skumjas ir bioloģiski iekodētas mūsu gēnos. Tur neko nevar izdarīt, lai tās nebūtu," uzsver Utināns.

Psihologs atzīmē, ka bieži vien šādos gadījumos tiek nevajadzīgi izrakstīti antidepresanti. "Skumjām antidepresantus nevajag. Tos vajag [lietot], ja ir depresija, bet depresija un skumjas ir divas dažādas lietas," uzsver speciālists. Skumjas un sēras ir dabiskas emocijas, turpretī depresija ir klīnisks stāvoklis, kas ir jāārstē.

Psihoterapeits uzsver, ka nav viena "pareizā" veida, kā Mātes dienā atcerēties savu mammu. Pavisam dabiska vēlme ir aizbraukt pie mātes kapa un pakavēties pagātnes atmiņās, taču nevajag sevi arī vainot, ja nav vēlmes šādā veidā pavadīt 8. maiju.

"Justies par to vainīgam un kritizēt sevi, ka kaut ko esi izdarījis nepareizi, ir neproduktīvi un slikti mentālajai veselībai," norāda psihoterapeits.

Tāpat arī nevienam no malas nevajadzētu nosodīt, ja cilvēkam ir citādāki priekšstati, kā un kad pieminēt vecākus. Utināns uzsver, ka svarīgākais ir turpināt uzturēt sociālās attiecības ar citiem cilvēkiem, nenorobežojot sevi.