"Ir jāsvin, jo patiesi brīnumi toreiz notika!" 1990. gada 4. maija notikumu aculiecinieku stāsti

Jā, Latvija būs brīva. Bet tak salāti

Daudziem 1990. gada 4. maijs, kad tika pieņemta Neatkarības atjaunošanas deklarācija, ir iespiedies atmiņā uz mūžu. Kā bieži gadās ar lieliem vēsturiskiem notikumiem, reizēm prātā paliek mazas detaļas, kas vēlāk vēsturei iedod personiskuma un īstuma sajūtu. Īsto tā laika garšu un smaržu.

Ilzes Spergas atmiņas: "Kad TV rādīja notiekošo un mamma pie ekrāna nekustīgi skatījās, es izskrēju dārzā un saplūcu zaļos maurlociņus, pilnu sauju. Pūta pavasara vējš, saulē viss drusku dzeltens, visticamāk vakarpuse, man ir auksti blūzē, bet cītīgi plūcu un ieskrienu istabā, vienā rokā lociņi.

Mamma priecīga: "Skaties, skaties! Tas tev ir jāredz, jo tā notiek tikai reizi mūžā! Tas tev jāiegaumē." Bet es ar tiem saviem lociņiem trinos un nesaprotu. Jā, Latvija būs brīva. Bet tak salāti.

Šogad 4. maijā tāpat kā katru gadu es taisīšu pirmo sava dārza zaļumu salātus un ēdīšu ar kārtīgu rudzu maizi. Man patīk, kā koši zaļās un peļausīm līdzīgās pavasara lapas saulē saskan ar sarkanbaltsarkano.

Novembra pelēkais fons ir nopietni un svinīgi, bet maija sākuma krāsas ir kā bērnībā.

Tas nekas, ka jau tik sen."

Rēcienu varēja dzirdēt arī Maskavā

Ir privilēģija piedzīvot tādus vēstures griežus, kādi notika 1990. gada 4. maijā, kad tūkstošiem cilvēku Latvijā skaitīja deputātu balsis, kas balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Baiba Bicēna: "Es vienkārši atceros to dienu: kā pēc darba gāju pāri Vanšu tiltam, nostājos pie Augstākās padomes un klausījos pilnā skaļumā ieslēgto līdzpaņemto radio un kopā ar citiem skaitīju balsis! Tā bija skaista, pozitīvām emocijām piesātināta diena! Esmu nofiksēta arī filmās - fotogrāfijā esmu tā, ar izspūrušajiem matiem."

Kārlis Streips: "Man 4. maijs uzjundī atmiņas par to, kā es tajā dienā tulkoju procesus ārvalstu žurnālistiem. Pasmaidu, kad atceros, kā tas viss bija. Anatolijs Gorbunovs vairākkārt lūdza pūlim būt klusākam un vienubrīd uzbrēca: "Vai tiešām jums tā takta nepietiek?" Nepietika vis. Allaž esmu domājis, reiz bija sasniegts 134. "jā" balsojums, rēcienu ārpus toreizējās Augstākās Padomes mājas droši vien varēja dzirdēt arī Maskavā."

Līga Druka-Smalkā: "Tautas pūlis bija prieka eiforijā! Tādu sajūtu saviļņojumu vairāk pagaidām neesmam izjutuši, ja nu vienīgi būs atkal tajā brīdī, kad Ukraina svinēs savu uzvaru!"

Ilze Pintāne: "Katru gadu 4. maijā atceros to pašu ainu: esmu darbā Preses namā, "Latvijas Jaunatnes" redakcijā. Kabinetā ieslēgts radio, visi saspicētām ausīm klausāmies, kas notiek Jēkaba ielas namā. Sākas balsošana par Latvijas neatkarības atjaunošanu...

Paķēru pirmo papīra lapiņu, kas gadījās tuvumā, un sāku skaitīt balsis "par". Ar zaļo korektora pildspalvu vilku svītriņu pēc svītriņas, kamēr atskanēja uzvaras sauciens - ir! Tās izjūtas bija vārdos neizsakāmas.

Un joprojām 4. maijs man ir svētki. Tikai sirdī svinamie, bez baltā galdauta un lielās karotes, drīzāk ārā, dabā ejamā diena un pavasara puķu stādāmais laiks."

Introvertie latvieši svin citādāk

Jā, kurš gan var pateikt, tieši kur un kā vispareizāk jāsvin neatkarības atjaunošana. Arī 1990. gada 4. maijā deputātu izšķirošo balsojumu gaidīja kur nu kurš – dārzā, teātrī, darbā, skolā, kora mēģinājumā...

Zane Eniņa: "Mēs Augstākās Padomes sēdi klausījāmies, rušinoties kaut kur pa siltumnīcu, dobēm un komposta kaudzi. Droši vien šogad darīšu to pašu. Vakarā gardas vakariņas un sarkanbaltsarkans vīns (joks)."

Linda Kusiņa: "Man bija 17, mēs ar tēva kolēģiem braucām autobusā uz Rīgu, uz izrādi "Ar būdu uz baznīcu" Nacionālajā teātrī, un visu ceļu skaitījām balsis.

Izrāde sākās ar to, ka viss teātra kolektīvs iznāca uz skatuves un dziedāja himnu.

Kad es tagad dzirdu tās šausmas, ko it kā patrioti reizēm runā par 4. maiju un "4. maija republiku", man šķiet - zeme, atveries!

Nē, mums mājās nav milzu svētku, bet mums kā introvertajiem latviešiem vispār nav paraduma jebko vērienīgi svinēt, tā ka, visticamāk, būs Brīvības pieminekļa apmeklējums un kaut kas garšīgs nacionālajās krāsās vakariņās.”

Marta Dziļuma: "Man bija 16 gadi, es no tās paaudzes, kam tapšana par cilvēkiem notika paralēli valsts tapšanai.

Pirmo 4. maiju atceros ļoti labi, patiesībā jau toreiz bija cerības, ka parakstīšana notiks jau 3. maijā. Mācījos Vecrīgas skolā un 3. maijā "šļūcu" gar Aaugstāko Padomi uz Drāmas teātra pusi, dzīvoju tālāk, aiz parka. Bet 4. maijā kaut kādā veidā (un te nu atmiņa izmanto iespēju paklusēt) ar visiem saviem "Sonores" korabiedriem zinājām, ka tūlīt pēc balsojuma ejam uz tribīnēm krastmalā.

Pievienojos tiem, kas distancējas no baltā galdauta, bet tas ir komplektā ar to, ka abi ar vīru esam ultraintroverti, turklāt vīram bieži 4. maijā jāstrādā. Es esmu no tiem, kas valsts svētkos bieži izbrauc un maijā visbiežāk - uz Igauniju. Bet tas nav tāpēc, ka "citur ir labāk", bet tāpēc, ka tā arī ir atzīmēšana, tikai mazliet citāda. Šogad izmantošu šīs dažas dienas, lai aizietu uz dažiem Tallinas muzejiem, kas sen jau plānā, un pastaigātos pa mīļām Tallinas vietām.”

Valdis Zariņš: "Plānots būt Sāremā. Ar sieviņu, meitu, mazmeitām. Kaut kā tā. Vai tā ir svinēšana?"

Brīvība svinēt, brīvība kritizēt

Kā saka Egita Žuka, šī diena ir par brīvību – arī žēloties un sūdzēties! Arī kritizēt, ari diskutēt par balto galdautu, par to, kāda republika tad tika atjaunota un vispār - "kas notiek Latvijā". Jo mēs to varam.

Andris Akmentiņš: "Aha, vēl daži saka, jāapkaro tas "baltā galdauta" jēdziens, kas gan bija tikai jēdzīgs variants scenārijam, ko iesākt. Man patīk, brīvdienas rītu veltīšu kādam kulināram eksperimentam, kas notiek reti un liecina par atgūšanos no kāda lielāka darba.

Uzklāsim, mēģināšu jaunai paaudzei pastāstīt: iepriekš nolēmām, ka sagaidīsim krogā šo balsojumu, atbilstošu vietu izvēlējāmies, lai var uzsaukt tostu pūlim, kas jož no Saeimas uz krastmalu. Tikko biju no līdzīgām svinībām Dzejnieces izņemts un aizviests mājās, sākās mūsu 19 raibās kopdzīves gadi. Ir, ko atcerēties, nudien.

Dažiem patīk kritizēt "4. maija republiku", esot varējis būt labāk, ar lielāku dekolonizāciju. Baidos, ka nevarēja vis - no mums sanāk tas, kas sanāk, uz priekšu jāraugās.

Redakcijas kolēģis, ar kuru kopā svinējām, nu jau viņā saulē. Nevarēšu paprasīt, kā viņš pēdējos gados nonāca tādā apšaubāmā nometnē, kur pierasts Latviju gānīt. Varbūt kritiskais kreisums iegāza, to var tikai minēt tagad.

Bet, ja tik traki iedziļinās, var sačakarēt svētkus, svētki tomēr ir kopīgs prieks un identitāte. Par vecākiem un vecvecākiem var priecāties, padomju laikā auklēta paaudze, bet nobalsoja pareizi.”

Ingmāra Balode: "Pilnīgi pievienojos par "baltā galdauta" labi domāto, bet greizo progresiju. Svinēsim - ne skaļi, bet ar svinīgākām pusdienām un sarunām ar bērnu, kam interesē vēsture, un varbūt kādu koncertu un izbraucienu."

Egita Žuka: "Valsts un svētki būs tādi, kādus mēs tos veidosim un svinēsim. Šī diena ir par mūsu brīvību, par iespējām dzīvot "pareizajā" pusē (arī nesodīti žēloties un sūdzēties!), kur ir visas "Rietumu vērtības" iespējamas. Mēs atzīmējam savu atbrīvošanos.

Padomā tik - nebūtu šo svētku iemesla, šobrīd mūsu vīrieši un puikiņi tiktu malti putrā Ukrainā kā mobilizētie. Mēs baidītos protestēt. Mēs būtu ienaidnieki pasaulei. Pasaules acīs mēs būtu rašisti."

Normunds Šlitke: "Ir jāsvin, jo patiesi brīnumi toreiz notika! Un labāk nedomāt, kāpēc tie notika, un kam tas bija izdevīgi, jo bez tiem mēs šodien, visticamāk, dzīvotu (eksistētu) tādā pat režīmā kā baltkrievi."

Kā svinēsi šodien?

Marta Jansone: "Dziedāšu koncertā, pēc tam svinēsim! Katru gadu mums ar kori ir koncerts 4. maijā, un jūtamies svinīgi."

Lauma Sproga-Jankoviča: "Es ar bērniem pēdējos gadus vienmēr dodos nolikt ziedus pie Mildas, runājam par vēsturi, pat to, kā tā skārusi mūsu ģimeni. Lai neaizmirst, lai zina, ka opis barikādēs par to stāvēja. Kā līksmojām, kad tas notika. Tas ir svarīgi, manuprāt - pārrunāt no sava viedokļa, lai tā nebūtu tikai sausa viela vēstures stundā un viena papildu brīva diena, lai vai kāda iemesla dēļ.

Nu mums tā - bez skaļas māžošanās, karogā netinamies, bet notikumu godinām un turam prātā, ka tas nenāca dāvanā. Tas tika izcīnīts, panākts un ir jāsargā."

Rūta Mežavilka: "Ja labs laiks, tad ir arī galds ārā, bet nu tas tā, otrā plānā. Svinam pavasari, kurš atnācis pēc okupācijas un padomju murgu ziemas."

Dace Saulīte: "Karogu izkaram, pīrāgus izcepam un svētku maltīte dārzā, kur zied pavasara puķes. Sajūta - laime būt skaistajā mūsu pašu zemē. Kur viss dīgst, aug un plaukst. Ir forši, ka šie svētki ir tieši pavasarī."

Ilze Roberta: "Mēs katru gadu ejam "ekspotīcijā" pa savu pagastu. Pa upītes malu, pa meža stigu, apkārt dīķim u.tml. Pēc tam uz kafejnīcu. Ir aizraujoši! Katru gadu ir kāds īpašs atradums - brieža ragi, vāveres brokastu galds, dīvaini avotiņi..."

Ausma Cimdiņa: "Uzvilksim mastā karogu, piedomāsim par Latviju, iesim dabā."

Inguna Ojere: “Mācīsimies smērēt sviestu uz maizes! Un nemaz nesmejiet, tik ar gadiem sapratu tēta teikto vārdu dziļo jēgu: "maliņas, MALIŅAS, meitiņ, rūpīgi apsmērē, vidum jau tiks desa!”

Sandra Zilberta: "Strādāšu. Ir prieks, ka viss pa druskai iet uz priekšu. Nesen vienās mācībās zoomā, ko pasniedza par mani gadus 20 jaunāka stipriniece, izsprāga tēma, ka bailes no nabadzības ir dižens dzinulis darbā un komandas motivators. Tie no lielās aktīvo un prātīgo cilvēku grupas, kam ap 30, nesaprata par ko stāsts. Sasitāmies pa grupiņām un trāpīju tādā, kur vairumam bija kā man, ap spulgi 50 gadiņi. Silti pasmaidījām par to, kā jaunāka gājuma ļauži nabadzības garšu uz mēles vairs nejūt.

Un tad man kā pa pieri ieblieza. Epifānija! Kā Kārlis Streips saka, dāmas un kungi, kam piecdesmit un pāri, domājams, ka visi esam šo to labu paveikuši katrs savās gaitās.

Ņemu to sev kā marķieri. Apsveicu svētkos!"