/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
Bijušais valsts izlases spēlētājs un nu influenceris Kaspars Saulietis intervijā žurnālam "Klubs" atklāja, kāpēc pēc karjeras beigām nekļuva par treneri.
"Mana dzīve iegriezusies citādi." Kaspars Saulietis atklāti par dzīvi pēc hokeja karjeras beigām
"Biju sapratis, ka treneris negribu būt un nebūšu. Tas vairāk saistīts ar manām rakstura īpašībām. Karjeras laikā pret sevi izturējos strikti – trenējos pa sešām stundām. Tagad, redzot jaunatni, trenerim jābūt ļoti lielai pacietībai – 25 reizes kaut ko apskaidrot es nevarētu. (..) Esmu izgājis veco skolu – mani treneri bija Sergejs Ivčenko, Juris Reps,
esmu dabūjis ar nūju pa pakaļu.
Toreiz viss bija citādi. Tagad no treneriem dzirdu, ka sīkie par viņiem atklāti ņirgājas, neko nevar izdarīt. Vecāki atved, spiež spēlēt, bērns atsēž savu laiku, bet trenerim nav nekādu grožu. Iedod 20 pietupienus, bet puika tos taisa un smejas sejā. Tā ir necieņa pret treneri, es to nevarētu izturēt – man ir pārāk eksplozīvs raksturs," saka Saulietis.
Viņš turpina: "Mana dzīve iegriezusies citādi. Esmu populārs un sabiedrībā atpazīstams, tas man palīdzējis iesaistīties dažādos projektos. Pagājušajā gadā pievērsos ēdināšanas sfērai ar smašburgeriem.
Kā jau hokejistam, man patīk mašīnas, esmu iesaistījies arī šajā jomā. Pēc hokeja bija jāsāk kas tāds, ko nebiju pieradis darīt. Hokejā deviņos no rīta nācu uz treniņu, secīgi zināju, kas būs, un zināju arī to, ka 15. datumā, spēlē vai nespēlē, konstanti būs alga. Kad sāc darīt citas lietas, ir stress: izrādās, esi ieguldījis tur, kur nedabū atpakaļ, liekas – sanāks, bet nesanāk."
Vaicāts, vai bija tam gatavs, viņš saka: "Protams, nebiju. Bet ar laiku viss sakārtojas. Gadu vispār nespēlēju, lai saprastu, kas un kā notiek, bet
tagad esmu atgriezies hokejā."
Tāpat "Kluba" diskusijā tiek runāts par to, vai hokejistu vidū ir izplatītas panikas lēkmes. Saulietis atzīst - kad pabeidza spēlēt, vienu brīdi bijis tā, ka viņš nezinājis, ko darīt.
"Man izrakstīja zāles, padzēru mēnesi un pateicu – nē, uz zālēm nesēdēšu. (..) Aiz okeāna ir kursi, kur apmāca, kā uzvesties. Amerikā viņiem izraksta tabletes. Beigās ir nevis veģetatīvā distonija, bet atkarība no zālēm. Esmu izgājis cauri tam posmam. (..) Slikti ir tad, ja nav intereses attīstīties, darīt citas lietas. Visu dzīvi esi spēlējis tikai hokeju, nav citu hobiju. Tas ir visbiedējošākais. Tu pēc hokeja neko neproti darīt."
Vairāk lasi žurnāla "Klubs" maija numurā!