"Šiem zvēriem ir krampis!" Liepājniecei uzbrukusi sudrabkaija

"Man tā bulciņa karājās lejā maisiņā, bet trāpīja pirkstā. Cik tur trūkst, ja šāds putns grib atņemt bērnam pie mutes pieliktu bulciņu, bet trāpa acī," saka Daina.

Par pirkstu Daina neuztraucas un sarunā ar "Apollo.lv" saka: "Man jau tāds sīkumiņš. Virtuvē strādājot vairāk rokas ir bijušas apskādētas. Bet ir cilvēki kuriem lielākas traumas. Tikai viņi klusē un neuzskata, ka par to jārunā un jādalās.

Ir pietiekoši daudz jaunu māmiņu, kuras pat nenojauš, ka bērni jāsargā no kaut kā tāda.

Ne viens vien vecāks iedod mazam bērnam ratos ko ēdamu, ja ir ilgāka skriešana pa pilsētu ar bērnu ratos."

Savā "Facebook" kontā Daina raksta: "Sargājam bērnus. Nedodam bērniem neko ēdamu uz ielas, sevišķi tirgus rajonā, nest bulciņas caurspīdīgos maisiņos arī nē.

Šiem zvēriem ir krampis. Var arī acis izknābt, ja trāpa ne tur. Man viss kārtībā, tāds nieks. Bet šermuļi pārņem, iedomājoties, ja trāpa mazam bērnam.

Nebarojam kaijas (kaijakus). Nemācām viņām muļķības.

Pašvaldība neko nevar pasākt ar šo. Bet mēs varam iemācīties nekacināt šīs dzīvās radības, kurām arī iet pie sirds gardie maizes izstrādājumi. Tad izvairīsimies no daudz lielākām traumām paši un pasargāsim savus bērnus."

Ar savu pieredzi dalījušies vairāki liepājnieki.

Kristīne stāsta: "Mans gadījums. Nākam ar mazo no skārņiem ārā. Biju nopirkusi bulciņu. Mazais sēž ratos, ēd bulku, man uz galvas uzlidoja tas putns un centās pie mazā tikt tai bulkai pakaļ. Es tā nobaidījos un iekliedzos. Pieskrēja kāda sieviete un saka: mammīt. vāc nost bērnam bulku! Jo tie putni grib ēst! Viena sieva no malas vēl saka: kas, jūs nezinājāt, ka nevar ar bulkām staigāt pa tirgu?! Man rokas, kājas drebēja, jo varēja viss citādāk iznākt, varēja man bērnam acis izknābt!"

Arī Anastasijai bijusi līdzīga pieredze: "Man bērnam no ratiem izrāva bulku, pie visa tā, ka bija nolaists jumtiņš samērā zemu.

Bērnam bija divi pirksti pušu un nenormāla histērija pēc tam.

Tagad vairāk necenšos kaut ko dot bērnam ratiņos. Bet nu kaijas ir monstri..."

Simona arī pati piedzīvojusi kaijas uzbrukumu: "Manai meitai nesen izrāva bulku no rokas pie centra "Kurzeme", saskrāpēja pirkstu. Un man karameļu groziņu, tieši kad es kodos viņā, mazliet ieķēra lūpā."

Ne tikai sudrabkaijām garšo bulciņas. Lūk, kādu Hičkoka cienīgu vārnu uzbrukumu piedzīvojusi Sigita: "Reiz maija beigās ar māsu uzgājām uz viena no pludmales kafejnīcu jumtiņiem paēst. Pamanījām vārnu, kura pielidoja pie blakus galdiņa krēsla un ar skatu uz mums sāka ķērkt.

Mēs jau nojautām, ka kaut kas nav. Lēnītēm paņēmām savus šķīvīšus un devāmies lejā, lai ieietu iekšā patverties.

Nepaspējām - vārna iemetās māsai matos, kamēr gājām lejā pa trepēm. Kliedzām, spiedzām un kaut kā nonācām līdz patvērumam bez izknābtām acīm.

Galvenais, ka ieejot iekšā, personāls jau saprata kas noticis - šī neesot pirmā reize. Žēl, ka nepabrīdināja pirms, - būtu palikušas drošībā aiz stikliem ēst... Vēl tagad, atceroties vārnu māsas matos, šermuļi skrien pāri, jo nezināju, ko lai iesāk.

No tās dienas arī pludmalē nejūtamies droši, arī bērnam dodot kaut ko uzkost, ja ir kāda vārna tuvumā, liekam ātrāk apēst. Jau kādu laiku vārnas ir palikušas diezgan nekaunīgas. Ar kaijām vēl nav bijusi saķeršanās."

Liepājnieks Jānis pēc kaijas uzbrukuma bērnam pat zvanījis uz Liepājas domi. "Pirms aptuveni mēneša manam bērnam arī gribēja bulciņu no rokas izraut, neizdevās, un viss bija veiksmīgi. Nebiju slinks un piezvanīju uz Liepājas domi. Man atbildēja, ka problēma ir zināma, risinājumu nav un, ja man ir kāds variants, lai padalos ar viņiem. Putnus pilsētā esot aizliegts medīt. Un vainīgi esot tie, kas viņus baro."

Arī vairāki komentētāji domā, ka pie putnu bezkaunīgajām izdarībām vainīgi putnu barotāji, kas kaijas pieradinājuši pie bezmaksas pusdienām.

Evelīna raksta: "Jā, Liepājā pie Valsts tehnikuma arī parādījās. Redzēju ka sieviete meta pa logu ara ēdienu, un tad salidoja kaijas, vārnas utt. Un tagad pie tehnikuma arī lidinās un gaida, kam varētu uzlidot!"

Santa dzīvo Karostā un kaiju barošanu redz bieži: "Mums Karostā arī ļoti žēlastīgas tantes baro putnus, gāžot pa logu ārā zupas un un vēl šo to, jo putniņi tak arī grib ēst. Un pēc tādām barošanām mašīnas ir tā nopļūtītas un gadās arī, ka sabojātas. Jo putni bariem sēžas uz mašīnām."

"Cilvēki baro, un viņi nāk ēst! Katru dienu apzinot, kur ir! Paši esam pieradinājuši..." domā Arta.

"Ko sēsi, to pļausi..." raksta Ilze. "Ar maizi un putrām, kaķu barošanu visos kaktos, izvilinātas no jūras, šīs tagad ņem savu... Kāpēc pilsēta pieļauj šo plēsoņu ligzdošanu uz māju jumtiem?"

Daina pēc piedzīvotā kaijas uzbrukuma saka: "Tanī brīdī jau dusma uznāk. Pēc tam jau, kad dusma pārgājusi, saprotam, ka putns arī dzīva radība, ēst grib. Un, ja kāds divkājis ierādījis, ka maizīte vai bulciņa garšīga, tad gribas vēl."