SAB skaidro, kuros gadījumos Krievija varētu izšķirties par lēmumu pielietot kodolieročus

Lielākoties veiktās izmaiņas bija saistītas ar papildu personāla komplektāciju bruņoto spēku vienībās, kas iesaistītas kaujas dežūrās. Līdz ar to, līdzīgi kā citos gadījumos, šāda paziņojuma mērķis ir iebiedēt Rietumvalstis un demonstrēt Krievijas spēka pozīcijas, it īpaši situācijā, kad Krievijas armijai neizdodas gūt panākumus kaujas laukā Ukrainā.

Līdzīgi arī nesenais Krievija paziņojums par kodolieroču izvietošanu Baltkrievijā ir uzskatāms par pamatā politisku signālu.

No taktiskās perspektīvas Krievija jau pašlaik Kaļiņingradas apgabalā ir izvietojusi ieroču sistēmas, kas var tikt pielietotas kodoluzbrukuma veikšanai - “Iskander” tuvās darbības ballistiskās raķešu sistēmas, kaujas lidmašīnas un virsskaņas ballistiskās raķetes “Kinzhal”.

Līdz ar to šāds solis ir primāri saistīts ar politiskiem, nevis taktiskiem militāriem apsvērumiem, un ir atbilde Rietumvalstu īstenotajai politikai pret Krieviju, tostarp, atbilde uz Zviedrijas un Somijas lēmumu pievienoties NATO aliansei. Jau kopš 2022. gada Krievijas amatpersonas pauž vēstījumus par gatavību izvietot kodolieročus Baltkrievijā, ja Zviedrija un Somija realizēs pieņemto lēmumu pievienoties NATO. Vienlaikus lēmums par Krievijas kodolieroču izvietošanu ārpus tās teritorijas ir kārtējais solis, kas padziļinātu Baltkrievijas iekļaušanos Krievijas ietekmes sfērā.

Ne mazāk nozīmīgs mērķis, kādēļ Krievija aktīvi pielieto kodoldraudus, ir, lai piespiestu Ukrainu piekāpties tās prasībām un atturētu no pretuzbrukuma Krievijas anektētajām teritorijām. Tomēr Krievija, iespējams, apzinās, ka tas nestrādā – to jau pierādījis Ukrainas īstenotais pretuzbrukums 2022. gada vasarā, Ukrainai atbrīvojot Hersonu.

Pārskatāmā nākotnē Krievija turpinās izmantot savu kodolšantāžas retoriku.

SAB to vērtē kā izmisuma soli, kas tiek pielietots brīžos, kad Krievija cieš neveiksmes. Kodolretorikas pastiprinājums ir gaidāms, ja Ukrainai izdosies veiksmīgi īstenot gaidāmo pretuzbrukumu.

Neskatoties uz Krievijas paziņojumiem, iespējamība, ka Krievija pielietos kodolieročus, ir zema. To pielietošanai ir pārāk augstas likmes un tas pilnībā izolētu Krieviju arī no tās sabiedrotajām valstīm – Ķīnas, Indijas un citām. Vērtējot pašreizējo situācijas attīstību ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, SAB nav fiksējis indikatorus, kas liecinātu par Krievijas gatavību spert šādu soli, kā arī tuvākā nākotnē tas ir uzskatāms par ļoti maz ticamu scenāriju. Gandrīz droši, Krievija apzinās, ka kodolieroču izmantošana ir pēdējais tās rīcībā esošais instruments, pēc kā izmantošanas Ukrainā tai vairs nebūtu atpakaļceļa. Lai gan karadarbība “neiet pēc plāna”, Krievijas rīcībā joprojām ir citi instrumenti, kā censties sasniegt savus mērķus Ukrainā.

Kodolieroču izmantošanas veicinošie apstākļi

Tomēr pie noteiktiem apstākļiem Krievija varētu lemt par labu kodolieroču izmantošanai. Krievijas Federācijas militārā doktrīna (pēdējā redakcija apstiprināta 2021. gadā) un 2020. gadā izdotais Krievijas prezidenta rīkojums “Krievijas Federācijas valsts politikaspamatikodolatturēšanas jomā" nosaka galvenos pamatprincipus un pamatnostādnes kodolieroču lietošanai dažādās scenārijos. Šis dokumentu kopums nosaka Krievijas militāro doktrīnu kodolieroču jautājumā, tajā skaitā iezīmējot priekšnoteikumus, kuriem ir jāaizpildās, lai Krievija lemtu par kodolieroču pielietošanu.

Pirmkārt, kodolatbilde sekotu situācijā, ja pretinieks izmanto kodolieročus vai citus masu iznīcināšanas ieročus pret Krieviju vai tās sabiedrotajiem.

Otrkārt, kodoltrieciens var tikt izmantots kā atbilde, reaģējot uz raķešu uzbrukumu, kas vērsts pret Krievijas Federāciju, tajā skaitā konvencionālu triecienu, kas varētu liegt Krievijai izmantot tās kodolieroču arsenālu un rada eksistenciālus draudus.

Treškārt, Krievijas kodolieroči var tikt pielietoti, tos izmantojot kā atbildi uz konvencionālu uzbrukumu vai karu, kas varētu apdraudēt pašas valsts pastāvēšanu.

Šos minētos kritērijus kodolieroču izmantošanai Krievijas amatpersonas nereti mēdz izmantot arī savos publiskajos vēstījumos. Tomēr jāņem vērā, ka Krievijas publiski pieejamie dokumenti par tās stratēģiju un rīcību kodolieroču jomā ir salīdzinoši nekonkrēti un atvērti augstām interpretācijas iespējām. Pamatā tas tiek darīts apzināti, lai radītu nenoteiktību par konkrētiem scenārijiem un apstākļiem, kuros Krievija varētu lemt par kodolieroču pielietošanu, tādējādi radot šaubas potenciālajā pretiniekā. Krievijas skatījumā kodolieroču primārais pielietošanas faktors ir saistīts ar to psiholoģisko ietekmi. Krievijai paaugstinot eskalācijas līmeni un demonstrējot gatavību pielietot kodolieročus, Krievija mēģina manipulēt ar potenciālo pretinieku, lai panāktu Krievijas vēlamo rīcību un sasniegtu tās mērķus, bez nepieciešamības izmantot militāru spēku.

SAB vērtējumā scenāriji, pie kuriem Krievija varētu izšķirties par lēmumu pielietot kodolieročus, ir, ja tiek apdraudēta Putina režīma pastāvēšana vai tiek pārkāptas būtiskas Krievijas “sarkanās līnijas”, piemēram, Ukraina īsteno pretuzbrukumu Krimas atbrīvošanai.

Stratēģiskā atturēšana un eskalācijas pārvaldība

Krievijas atturēšanas konceptā konvencionālās un kodolieroču spējas tiek skatīti kā savstarpēji papildinoši elementi. Stratēģiskā atturēšana (стратегическая сдерживания) no Krievijas perspektīvas ir visaptverošs jēdziens, kas paredz integrētus nemilitārus un militārus pasākumus, lai ietekmētu pretinieku lēmumu pieņemšanu. Līdz ar to Krievijas militārajā stratēģijā taktisko kodolieroču izmantošana nav uzskatāma tikai kā galējs aizsardzības līdzeklis, bet var arī tikt pielietota, lai sasniegtu noteiktus stratēģiskus un operacionālus mērķus.

Attiecībā uz kodolieroču pielietošanu, Krievijas eskalācijas pārvaldību iespējams iedalīt trīs fāzēs: spēka demonstrācija, adekvāta spēka pielietošana un pilna mēroga spēka pielietošana.

Spēka demonstrācijas fāze paredz eskalācijas pārvaldību gan miera laikā, gan pieaugot militārajam apdraudējuma līmenim. Šīs fāzes mērķis ir demonstrēt Krievijas iespējas un gatavību pielietot militāru spēku gan veicot demonstratīvas militāras darbības, gan citus pasākumus informatīvajā, politiskajā vai ekonomiskajā dimensijā.

Spēka demonstrācijas fāze var ietvert tādus pasākumus, kā kodolspēku kaujas gatavības paaugstināšana, redzamu bruņoto spēku pārvietošana, pēkšņu militāro mācību īstenošana, kodolieroču (kaujas galviņu) transportēšana uz potenciālajām palaišanas vietām, ieroču testēšana un demonstratīva kodolieroču izmantošana.

Šī posma noslēdzošais solis ir demonstratīva kodolieroču izmantošana. Tas paredz kodolieroču izmantošanu apstākļos, kas nenodara kaitējumu pretiniekam, piemēram, pielietojot tos jūrā vai plaši neapdzīvotā teritorijā. Vienlaikus šāda darbība signalizētu par nepārprotamu nodomu pielietot kodolieročus pret pretinieka mērķiem, ja, pēc Krievijas ieskatiem, no pretinieka puses netiks veiktas atbilstošas de-eskalējošas darbības.

Nākamā ir adekvāta spēka pielietošanas fāze, kas saistīta ar potenciālajām rīcībām kontrolēta militāra apdraudējuma gadījumā. Šajā fāzē tiek pieļauts, ka kodoluzbrukums var tikt veikts pret individuāliem mērķiem, lai panāktu pretinieka piekāpšanos un novērstu tālāku situācijas eskalāciju. Krievijas stratēģiskajā redzējumā potenciālie mērķi šādam uzbrukumam var būt gan militāri objekti, gan kritiski svarīgi civilās infrastruktūras objekti: elektrostacijas, nozīmīga transporta infrastruktūra, militārai industrijai nozīmīgi rūpniecības objekti, sakaru infrastruktūra un tamlīdzīgi.

Krievijas doktrīnā noslēdzošā ir pilna mēroga spēka pielietošanas fāze, kas paredz stratēģisko kodolieroču izmantošanu lielā apmērā, lai nodarītu pretiniekam nepanesamus zaudējumus.

Šīs fāzes iestāšanās ir uzskatāma par galējo līdzekli, kad risinājumu ar cita veida līdzekļiem vairs nav iespējams panākt, un ir apdraudēta Krievijas valsts pastāvēšana.

Vienlaikus minētie eskalācijas soļi primāri ir skatāmas kā vadlīnijas Krievijas politiskās un militārās elites lēmumu pieņēmējiem. Lai arī eksistē noteikti kritēriji, pie kuriem tiek pieņemti lēmumi par noteikto situācijas eskalācijas soli, tas neizslēdz iespēju, ka noteiktos gadījumos Krievijas lēmumu pieņēmēji var izšķirties par citu risinājumu.

Kodolieroču pielietošana – kā un vai?

Lēmums par kodolieroču pielietošanu pieprasa konkrētu procedūru īstenošanu. Lēmuma pieņemšanas tiesības ir Krievijas prezidentam, bet tam paralēli ir nepieciešams Krievijas aizsardzības ministra un Krievijas ģenerālštāba priekšnieka verifikācija. Pēc pavēles par kodoluzbrukuma veikšanu tai ir nepieciešams iziet cauri vairākiem lēmumu pieņemšanas līmeņiem, kuros tiek konkretizēts un verificēts pavēles uzdevums. Turklāt jāņem vērā, ka kodolieroču pielietošana ir saistīta ar lielu skaitu manuālām darbībām, līdz ar to, iespējams, cilvēciskais faktors šajā procesā var spēlēt nozīmīgu lomu. Tāpat arī no praktiskās perspektīvas Krievijai kodolgalviņas no noliktavām ir jānogādā līdz palaišanas sistēmas vietām, kas arī prasa noteiktu laiku un var dot iespēju citām valstīm savlaicīgi reaģēt.

Nav iespējams pilnībā izslēgt, ka pie noteiktiem nosacījumiem Krievija varētu pieņemt lēmumu par kodolieroču pielietošanu, tajā skaitā demonstratīvi, lai primāri iebiedētu Rietumvalstis un atturētu tās no turpmāka atbalsta sniegšanas, piespiestu Ukrainu sēsties pie sarunu galda un mēģinātu graut Ukrainas vēlmi pretoties.

Vienlaikus, vērtējot pašreizējo situācijas attīstību ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, SAB nav fiksējis indikatorus, kas liecinātu par Krievijas gatavību spert šādu soli. Tuvākā nākotnē tas ir uzskatāms par maz ticamu scenāriju.