Niklāvs Kurpnieks par māklera profesiju: Biju izlēmis iemīt taciņu, lai tad, kad teātrī viss beidzas, man būtu darbs

Kā skaidro Kurpnieks, viņš strādā firmā, kas pieder viņa kādreizējam regbija komandas biedram. "Aizgāju pie viņa pirms trim gadiem, kad likās, ka teātrī man tūlīt viss beigsies, un teicu: vecīt, man vajag darbu! Viņš mani sagaidīja atplestām rokām. Biju izlēmis iemīt taciņu, lai tad, kad teātrī viss beidzas, man būtu darbs. Tādas kā sētas durvis, pa kurām izmukt ārā," tā Kurpnieks.

Viņš neslēpj, ka tolaik domājis, ka ies prom no teātra vai arī kāda brīdī viņu no turienes izmetīs.

"Jo cik ilgi var krāmēties ar čali, kas taisa sūdus un neko labu neparāda!? Es runāju vairāk, nekā darīju. Biju ieņēmis galvā, ka man vajag sevi pasniegt kā nenormāli interesantu personību, bet aizmirsu, ka paralēli arī labas izrādes jātaisa," atzīst Kurpnieks. 

Runājot par māklera profesiju, viņš saka, ka vēlējās pabūt vidē starp cilvēkiem, kuriem ir citas vērtības, "ieelpot svaigu gaisu".

"Kādu laiku publiskajā telpā sevi pozicionēju kā mākleri un veidoju publisko tēlu, kas māklerim ir ļoti svarīgi. Arī strādāju, bet vienā brīdī sapratu, ka man tas klemmējas ar aktiera profesiju. Joprojām reizēm kaut ko daru, bet tas vairāk ir hobijs," saka Kurpnieks.

Vaicāts, vai tas nozīmē, ka viņam vairs nevajag "sētas durvis", Kurpnieks atbild apstiprinoši. "Tieši tā – vairs nevajag! Taču nekustamo īpašumu jomā pavadītais laiks, iespējams, ir vērtīgākais laiks man kā aktierim, jo ieraudzīju citas šķautnes dzīvē. Un tagad zinu – kad tev liekas, ka priekšā nekā vairs nav, tad parādās durvis. Vairs nebaidos, ka nevienam nebūšu vajadzīgs. Daudzi aktieri ir cīnījušies ar lietām, par kurām skatītājiem nav ne jausmas, – gan emocionāli, gan fiziski. Tas ir mūžīgs skrējiens – ļoti apbalvojošs, bet ne viegls. Man šobrīd tas ir vieglāks nekā citiem, tāpēc ka man tas vairs nav galvenais un man ir sētas durvis. Ir labi apzināties, ka spēj darīt arī kaut ko citu, ka vari aiziet no teātra un izdzīvot."

Pilnu interviju ar Niklāvu Kurpnieku lasi žurnāla "Ieva" 26. aprīļa numurā!