Latvija zaudē Eiropas Cilvēktiesību tiesā par nespēju nodrošināt vīrietim iespēju tikties ar savu bērnu

Tiesa ir pasludinājusi spriedumu lietā "E.K. pret Latviju", secinot, ka ir pieļauts iesniedzēja Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā garantēto tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību pārkāpums. Tiesa konstatēja, ka valsts iestādes nav savlaicīgi veikušas visas nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu sprieduma, ar kuru noteiktas iesniedzēja saskarsmes tiesības ar viņa bērnu, izpildi.

Iesniedzējs lūdza piespriest viņam par labu kaitējuma kompensāciju 25 000 eiro, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus 3400 eiro.

Tiesa iesniedzēja prasību apmierināja daļēji, nosakot kaitējuma kompensāciju 10 000 eiro un kompensējot tiesāšanās izdevumus 1060 eiro.

Savā 2020. gada 25. jūnija iesniegumā tiesai iesniedzējs sūdzējās par to, ka netika pienācīgi izpildīts Vidzemes apgabaltiesas 2018. gada 5. jūnija spriedums, ar kuru noteikta saskarsmes tiesību īstenošanas kārtība, atbilstoši kurai iesniedzējs var tikties ar savu bērnu.

Proti, iesniedzējs apgalvoja, ka valsts iestādes nebija pienācīgi reaģējušas uz bērna mātes pretošanos sprieduma izpildei, kā rezultātā spriedums netika faktiski izpildīts, un iesniedzējs nevarēja uzturēt pilnvērtīgu kontaktu ar savu bērnu.

Tiesa noraidīja valdības sākotnējo iebildumu, ka šī lieta ir jāsvītro no tiesā izskatāmo lietu saraksta, jo valsts iestāžu veikto darbību rezultātā iesniedzējam izdevies sākt pilnvērtīgu saskarsmi ar savu bērnu. Tiesa atzinīgi novērtēja to, ka 2021. gadā iesniedzējs un bērna māte sāka sadarboties un izmantot speciālistu palīdzību, proti, notika sešas tikšanās pie psihologa un divas reizes iesniedzējs tikās ar savu bērnu ārpus psihologa kabineta.

Tomēr tiesa uzskatīja, ka būtu priekšlaicīgi apgalvot, ka apstākļi, kuru dēļ iesniegta sūdzība, vairs nepastāv.

Tāpat tiesa atzīmēja, ka nekas neliecina par to, ka ir novērstas iespējamā pārkāpuma sekas.

Pievēršoties iesniedzēja sūdzības pieņemamībai, tiesa noraidīja valdības izvirzītos argumentus, ka iesniedzējs nebija izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Pirmkārt, tiesa noraidīja valdības argumentu par to, ka iesniedzējam bija jāvēršas administratīvajā tiesā ar sūdzību par Bāriņtiesas bezdarbību. Tiesa uzskatīja, ka iesniedzējs bija izsmēlis šo tiesību aizsardzības līdzekli, jo viņš jau bija iesniedzis šādu sūdzību, bet administratīvā tiesa atstāja to bez izskatīšanas.

Otrkārt, tiesa pievērsās valdības argumentam par to, ka valdības apsvērumu iesniegšanas brīdī nacionālajā līmenī norisinājās vairāki procesi - civilprocess, divi administratīvie procesi un kriminālprocess - saistībā ar iesniedzēja sūdzībā izklāstītajiem apstākļiem. Tiesa norādīja, ka gandrīz visi valdības norādītie procesi ir beigušies un ir bijuši vai nu neveiksmīgi, vai arī nevarēja novērst iespējamo garantēto tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību pārkāpumu.

Tiesa atzīmēja, ka vienīgais process, kas atbilstoši tās rīcībā esošajai informācijai joprojām turpinās, ir kriminālprocess pret bērna māti pēc Krimināllikuma 168. pantā paredzētā noziedzīga nodarījuma pazīmēm par sprieduma ļaunprātīgu nepildīšanu, taču tiesai netika sniegta informācija par šī procesa gaitu. Jebkurā gadījumā, ņemot vērā visus tiesību aizsardzības līdzekļus, kurus iesniedzējs bija izsmēlis, tiesa uzskatīja, ka nevar prasīt, lai iesniedzējs gaidītu šī kriminālprocesa iznākumu pirms sūdzības iesniegšanas tiesā.

Tāpat tiesa pievērsās valdības argumentam par to, ka iesniedzējam bija jāvēršas Satversmes tiesā ar sūdzību par Civilprocesa likuma 620.24 pantu, atbilstoši kuram tiesu izpildītājs ir tiesīgs sastādīt aktu par nolēmuma nepildīšanu tikai, ja tiesu izpildītāja norādītajā laikā un vietā bērns nav sastopams. Taču tiesa norādīja, ka šis valdības arguments ir cieši saistīts ar iesniedzēja sūdzības būtību, tādēļ to skatīja vienkopus ar sūdzības būtību.

Pievēršoties iesniedzēja sūdzības būtībai, tiesa vērtēja, vai valsts iestādes ir veikušas visas nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu sprieduma izpildi un veicinātu iesniedzēja saskarsmi ar viņa bērnu, kā arī to, vai pamatojums, ko iestādes sniedza attiecībā uz saskarsmes tiesību nodrošināšanu, bija pietiekams.

Pirmkārt, tiesa pievērsās sprieduma izpildes procesā veiktajām darbībām un pieņemtajiem lēmumiem. Tiesa atzīmēja, ka sākotnēji tiesu izpildītājs veica vairākas darbības šī sprieduma izpildei un sastādīja aktus par sprieduma nepildīšanu, taču ar 2019. gada 20. decembra un 2020. gada 10. janvāra Vidzemes apgabaltiesas lēmumiem tiesu izpildītāja sagatavotie akti par sprieduma nepildīšanu tika atzīti par spēkā neesošiem.

Vidzemes apgabaltiesa secināja, ka situācijā, kad bērna māte bērnu ir nogādājusi uz saskarsmes vietu, bet no saskarsmes realizēšanas ir atteicies bērns, tiesu izpildītājam nav tiesiska pamata vērtēt bērna atteikšanās iemeslus un sastādīt aktu par nolēmuma nepildīšanu.

Vērtējot šo situāciju, tiesa vispirms noraidīja valdības argumentu, ka iesniedzējam bija jāvēršas Satversmes tiesā ar sūdzību par Civilprocesa likuma 620.24 pantu, kas noteica tiesu izpildītāja rīcības iespējas. Tiesa uzskatīja, ka sūdzība saistībā ar tiesu izpildītāja šķietami ierobežotām kompetencēm nav tieši attiecināma uz lietas pamatā esošo jautājumu par to, vai valsts iestādes ir veikušas visas nepieciešamās darbības, lai veicinātu iesniedzēja saskarsmi ar viņa bērnu.

Turpinot vērtēt šo situāciju, tiesa atzīmēja, ka neuzskata tiesu izpildītāja kompetenču ierobežojumu par trūkumu no konvencijas 8. panta skatpunkta. Vienlaikus tiesa pievērsās Vidzemes apgabaltiesas lēmumiem, ar kuriem tiesu izpildītāja akti par sprieduma nepildīšanu atzīti par spēkā neesošiem. Tiesas ieskatā, Vidzemes apgabaltiesa jau šajos lēmumos varēja izvērtēt, vai bērna māte ir izpildījusi spriedumu, un, ja nepieciešams, noteikt sodu.

Taču tā vietā, lai samērotu pušu pretējās intereses un ņemtu vērā bērna labākās intereses, ja nepieciešams ar citu institūciju atbalstu, piemēram, Bāriņtiesas un tiesu izpildītāja, Vidzemes apgabaltiesa ieteica iesniedzējam izmantot citu tiesību aizsardzības līdzekli, turklāt tādu, kuru viņš jau bija izsmēlis un kas izrādījās neefektīvs.

Proti, Vidzemes apgabaltiesa aicināja iesniedzēju vērsties Vidzemes apgabaltiesā ar lūgumu pārskatīt saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību, taču iesniedzējs jau divas reizes - 2019. un 2020. gadā - to bija darījis, bet tiesa nekādas būtiskas izmaiņas saskarsmes tiesību izmantošanas kārtībā neveica. Šī iemesla dēļ tiesa secināja, ka Vidzemes apgabaltiesas pieeja šajā jautājumā bija pārāk formāla.

Otrkārt, tiesa pievērsās Bāriņtiesas veiktajām darbībām. ECT secināja, ka Bāriņtiesa nevarēja panākt, lai puses ievērotu tās lēmumus un rekomendācijas. Turklāt nacionālajām tiesām arī bija zināms, ka bērna māte neievēroja Bāriņtiesas lēmumus un rekomendācijas. Tāpēc, tiesas ieskatā, nacionālajām tiesām vajadzēja uzņemties aktīvāku lomu šajā jautājumā.

Tāpat tiesa atzīmēja, ka šajā lietā bija ierosināts arī process par aizgādības tiesību pārtraukšanu bērna mātei un pat kriminālprocess. Lai gan tiesa piekrita, ka tik bargus līdzekļus var piemērot tikai izņēmuma gadījumos, tiesa atzīmēja, ka konkrētajā gadījumā bērns atteicās tikties ar iesniedzēju bērna mātes rīcības dēļ. Turklāt netika īstenoti citi pasākumi, kas veicinātu iesniedzēja saskarsmi ar bērnu.

Tāpat attiecībā uz Bāriņtiesas rīcību tiesa atzīmēja, ka lēmumu pieņemšanas process nebija pietiekami ātrs. Lai gan Bāriņtiesai jau vairākus gadus bija zināms šis ģimenes strīds, tā nebija izrādījusi pietiekamu rūpību, izskatot iesniedzēja sūdzības. Četru gadu laikā attiecības starp iesniedzēju un viņa bērnu, kā arī bērna labklājība, nopietni pasliktinājusies.

Šajā saistībā, atsaucoties uz savu judikatūru, tiesa atgādināja, ka lietās par aizgādības un saskarsmes tiesībām procesa ilgumam ir īpaša nozīme. Turklāt tiesa uzsvēra, ka šajā lietā bērna labākās intereses prasīja atrisināt strīdu ātri ne tikai tāpēc, lai bērnam būtu iespēja uzturēt kontaktu ar vecāku, kurš dzīvoja atsevišķi, bet arī tāpēc, ka nenoteiktība un ieilgušā konfliktsituācija negatīvi ietekmēja bērna veselības stāvokli.

Ņemot vērā minēto, tiesa secināja, ka valsts iestādes nav savlaicīgi veikušas visas nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu sprieduma izpildi un veicinātu iesniedzēja saskarsmi ar viņa bērnu, un tādēļ atzina, ka ir pārkāpts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pants, kas nosaka garantēto tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību.

Saskaņā ar Konvenciju trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības tiesu lūgt lietu nodot izskatīšanai tiesas Lielajā palātā.