"Kāpēc tu nepasargāji manu mazo bērnu?" Īpašā bērniņa mammas Sanitas stāsts

"Mans stāsts būs par mazu zēnu. Kad šis zēns ienāca manā dzīvē, es sev uzdevu retorisku jautājumu - kurš kuram īsti deva dzīvi? Es viņam vai viņš man? Kad biju maza, es sapņoju par visdažādākajām lietām - kāds būs mans vīrs, kādi būs mani bērni...

Zināju, ka gribēšu vairākus bērnus. Es gribēju lielu māju, man būs skaists dārzs un terase. Es cepšu daudz kūku.

Gāja laiks, es pieaugu un nemaz nepiefiksēju, ka mani sapņi sāk realizēties. Apprecējos, man ir trīs burvīgi dēli. Līdz skaistajai dzīvei es pabiju vistumšākajā aizā, kad man likās, ka vīru labāk redzu ejam nekā nākam. 2014. gada 15. novembrī man piedzima dvīņi - divi, skaisti, braši puiši - Artūrs un Valters. Viņi piedzima priekšlaicīgi - 33. grūtniecības nedēļā. Mazos pēc dzemdībām uzreiz aiznesa uz intensīvās terapijas nodaļu, bet, sadzirdot viņu skaļās balsis, domāju, ka viss ir labi.

Laime ilgi neturpinājās - piektajā dzīves dienā Artūram pasliktinājās veselība. No dzīvelīgā mazulīša bija palicis pāri guļošs ķermenis un daudzās diagnozes. Un es kritu atpakaļ tumšajā aizā...

Es pazaudēju visu - ticību Dievam, cerību uz laimīgu dzīvi un ļoti dusmojos uz visiem. Īpaši uz Dievu!

Es viņam jautāju - kāpēc tu nepasargāji manu mazo bērnu? Atbildes nebija.

Gāja laiks, un man nācās ar šo situāciju aprast. Es sāku atskurbt, jo dzīve turpinājās. Iekšēji es sev jautāju - kā vēlos dzīvot?

Es gribu būt laimīga - tāda bija mana atbilde. Tas ar ko ikdienā saskaramies, - Artūrs nestaigā, nerunā, neveļas, nerāpo, nesēž, neēd un nečurā pats. Lietas, kas mums ir pašsaprotamas, ko mēs spējam, - viņš tās nespēj. Esmu sava dēla rokas, kājas, acis, ausis - es esmu viņam viss.

Ko viņš spēj? Dzīvot! Mīlēt.

Kā es to zinu? Es to jūtu.

Artūrs māk dzīvot daudz labāk par mani. Tikai tagad es zinu, kas ir īstā un patiesā dzīve! "

Vairāk skaties video: