Viņas iepazinās klosterī un visu mūžu nodzīvoja kopā. Bijušās mūķenes stāsts

21 gada vecumā savā "kāzu dienā" es viena gāju pa baznīcas eju tradicionālajā baltajā kleitā un plīvurā ar šlepi, kas vilkās man nopakaļus. Kad biju izteikusi solījumu, es iegāju kambarītī blakus altārim. Divas sievietes man iedeva askētisku melnu kleitu, ko uzvilkt baltās vietā.

Tad viņas nogrieza man matus.

Šīs sievietes bija mūķenes. Mans "līgavainis" bija īpašs cilvēks, un vai viņš vispār bija cilvēks? Viņš bija pats Jēzus Kristus.

1962. gadā šo "kāzu" ceremoniju sauca par uzņemšanu klosterī. Es tikko biju kļuvusi par mūķeni.

Kurš gan to spētu iedomāties: es – un mūķene? Līdz pilngadībai es biju nepārtraukti smēķējoša pusaudze, man bija draugs, kurš brauca ar motociklu, - īsts komplekts.

Tomēr es nācu no reliģiozas ģimenes. Mans brālēns kardināls Džordžs Pells kļuva par vienu no visietekmīgākajiem katoļiem - viņš bija kļuvis par pāvesta mantzini.

Mana māte nemaz negribēja, lai es iestājos klosterī. Viņa domāja, ka tā es ierobežoju savas iespējas. Mans tētis tikmēr uzskatīja, ka tas ir Dieva pagodinājums. Viņam bija brālis, kas bija priesteris. Un tagad meita mūķene, nu vareni.

Bet es tiešām apbrīnoju mūķenes, kuras mani skoloja. Viņas bija pilnīgi nesavtīgas. Mūķenes bija inteliģentas, gādīgas un līdzjūtīgas sievietes, kas darīja labu, negaidot neko pretī. Es redzēju, ka viņu dzīve ir vērtīga, un viņas tiecās būt vislabākie cilvēki, kādi vien var būt, palīdzot citiem.

Tomēr būšana par mūķeni bija liels pārbaudījums manai dumpīgajai pusei. Reiz brālēns novēroja, kā es mācu skolniecēm kļūt spēcīgām garā. Viņš noraidīja manu metodi un teica, ka es meitenēm stāstu pasakas. Kad atklājās, ka lasu aizliegtu filozofijas grāmatu, klostera vecākā māsa man teica: "Uzmanies, tā tu vari sevi "izlasīt" ārā no baznīcas." Kādu citu reizi es ielecu acīs klostera varenajiem ar jautājumu, kāpēc mums ir jāievēro dīvaini norādījumi, piemēram, bezjēdzīgi jāpārvieto mēbeles, lai tikai demonstrētu aklu paklausību.

Pēc vairāk nekā divdesmit klosterī pavadītiem gadiem es biju tuvu lēmumam atstāt baznīcu uz visiem laikiem. Paņēmu gadu ilgu pārdomu laiku un ar stopiem devos ceļojumā pa Dienvidameriku. Saites ar baznīcu tomēr nesarāvu, un vēlāk mani norīkoja misijā uz Čīli, kur es kopā ar divām amerikāņu mūķenēm izveidoju centru grūtībās nonākušām Čīles sievietēm.

Vienu no mūķenēm sauca Pega. Viņa bija mūķene jau 25 gadus, un es biju sekojusi mūķenes solījumam 21 gadu. Mūsu kopīgā aizraušanās un kaislība bija dot jaunas iespējas apspiestām sievietēm. Mēs varējām par to runāt stundām ilgi. Tas bija dienas skumjākais un grūtākais brīdis, kad dienas beigās pēc darba bija jāšķiras.

Kādu vakaru, kad mums atkal bija jāatvadās, Pega pēkšņi teica: "Es nevēlos, lai tu aizej, bet man ir bail lūgt tevi palikt."

Tajā brīdī mainījās visa mana dzīve. Katrs ceļš visu mūžu mani bija vedis pie viņas. Es sapratu, ka esmu dziļi iemīlējusies, un viņa jutās tāpat.

Mēs rakstījām pāvestam, lūdzot mūs atbrīvot no mūķenes solījuma, un viņš ātri to apstiprināja.

Mēs pārcēlāmies uz Torkiju Austrālijā, lai laimīgi dzīvotu kā lesbiešu pāris. Tur mēs ar Pegu savienojāmies visos līmeņos. Mēs apskāvāmies piecas sešas reizes dienā. Mēs dalījāmies savās bailēs un cerībās. Es nekad nebiju bijusi tik laimīga.

Mēs vēlējāmies apprecēties – ne jau baznīcā. Es biju kļuvusi par ateisti, bet Pega bija vairāk agnostiķe. Taču 2003. gadā baznīca uzdeva katoļu ticības politiķiem aktīvi iebilst pret likumiem, kas atzīst geju laulības, saucot gejus, kas vēlas apprecēties, par "izvirtušiem".

Mans brālēns Pells aktīvi un agresīvi atbalstīja šos uzskatus. Es viņam uzrakstīju privātu vēstuli, apstrīdot viņa homofobiju un aprakstot attiecības ar manu skaisto Pegu.

"Tā ir reta un vērtīga dāvana. Iejūtības un nesavtības, siltuma un humora, brīnuma un skaistuma partnerattiecības," es rakstīju par mūsu kopdzīvi.

"Tās katru dienu bagātina mani, dod man iespēju strādāt citu labklājības labā."

Kāds draugs mani pārliecināja publicēt vēstuli pēc tam, kad Pells mani ignorēja. Es negribīgi piekritu, cerot, ka tā palīdzēs citiem.

Nākamajā dienā piezvanīja kāds vīrietis. Viņš teica, ka juties izolēts kā katolis gejs. Lasot manu vēstuli, ko bija nodrukājusi kāda avīze, viņš esot raudājis. Mana vēstule ļāvusi viņam justies mazāk vientuļam un zināt, ka viņš nav viens. Es biju satriekta un nevarēju vien sagaidīt, kad varēšu pastāstīt par to Pegai. Es biju tik priecīga, zinot, ka esam mainījušas vismaz viena cilvēka dzīvi.

Pēc tam saņēmu gandrīz 200 līdzīgus zvanus un e-pastus.

Mēs ar Pegu bijām dvēseles radinieces, taču mēs nekad tā arī nevarējam īstenot savu sapni apprecēties.

2011. gadā Pegai tika diagnosticēts žultspūšļa vēzis. Viņa nomira trīs mēnešus vēlāk 74 gadu vecumā. Man bija 70.

Savā pēdējā vēstulē Pega man rakstīja: "Pūces simbolizē inteliģenci, spožumu, perspektīvu, intuīciju, asu prātu, neatkarību, gudrību, aizsardzību, noslēpumainību un spēku. Tu esi tas viss, mana visdārgākā Mon."

Pēc Pegas nāves mani pilnībā pārņēma dziļas skumjas. Es pārtraucu spēlēt golfu, klausīties mūziku un skaisti ģērbties - visu, ko mēs mīlējām darīt kopā. Es sāku dzīvot tādā kā miglā.

Kādu rītu, gadu pēc viņas nāves, es izdzirdēju dārzā šausmīgu kņadu - vārnas barā uzbruka kādam, kurš acīmredzot sēdēja kokā turpat pie mājas. Es lēnām pacēlu logu žalūzijas un sastingu. Tā bija pūce — liela, skaista, balta meža pūce ar sirds formas seju. Pūce nekustīgi nosēdēja 15 minūtes, un visu šo laiku mēs viena otrai skatījāmies acīs.

Kad viņa aizlidoja, skumju migla beidzot atkāpās. Es atkal jutos dzīva un sapratu, ka vairs neesmu viena.