Cietuma kapelāne Rudīte Losāne: Sākumā man no šīm sievietēm bija bail

Ilgus gadus šeit strādājot, esmu dziļi un pamatīgi iepazinusi sievieti ieslodzījuma vietā. Un ziniet, šķiet, ka nav nekā pretdabiskāka sievietes būtībai, kā būt cietumniecei.

Tā vietā lai veidotu ģimeni, karjeru, audzinātu bērnus, saņemtu mīļotā vīrieša glāstus un rūpes, viņas izcieš cietumsodu par kriminālu nodarījumu. Dažus gadus, padsmit gadus un pat mūža ieslodzījumu...

Pirmo reizi šīs sievietes sastapu 2000. gadā, kas sāku strādāt Iļģuciema sieviešu cietumā.

Pirmā sieviete, ar kuru man bija saruna, bija tiesāta par slepkavību. Brīvībā viņa bija pildījusi prostitūcijas pakalpojumus un savu pēdējo klientu, neizturot seksuālo un fizisko vardarbību, noslepkavojusi.

Neliegšos  - sākumā man no šīm sievietēm patiesi bija bailes un es ieturēju no viņam distanci. Bet, kad noklausījos sievietes skarbo dzīvesstāstu, viņas bezcerību, vainas apziņu un bezizeju - manī pamazām sāka mosties empātija. Nevis līdzjūtība, bet empātija," stāsta Rudīte Losāne. 

"Klausoties visās sievietēs, es nācu pie atziņas, ka viņas visas pirms šī fiziskā ieslodzījuma katra savā veidā ir bijusi savas dzīves cietumniece. Sāka drupt manis veidotais attālums starp mani un viņām. Man no sirds gribējās palīdzēt tām sievietēm, kuras dzīvē kaut ko vēlējās mainīt, lai nekad vairs neatgrieztos uz apsūdzēto sola. Cietumā veidotās subkultūras likumi darbojas daudz spēcīgāk nekā Dieva likumi - un es to sapratu ātri vien. Mana pirmā izglītība - kultūras un mākslas maģistre - jau uzreiz cietumā ļāva to visu uzlūkot kā kultūras fenomenu. Un skaidrāk es apjautu, ka ceļš, kā viņām palīdzēt, ir veidot citādu kultūras vidi. Jo tādas kultūras, kādu mēs pazīstam un kādā dzīvojam, tur vienkārši nav," stāsta mācītāja. 

Vairāk skaties video: