VIDEO ⟩ Estrādes dziedātāja Laima Vaikule šodien atzīmē 69 gadu jubileju

Paldies, ka paņēmāt klausuli.

Es saprotu, ka arī jūsu dzīvesbiedrs jums daudz palīdz.

Jā, dabīgi, bez tā jau nevar iztikt. Viņš vienmēr ir lietas kursā.

Jūs kaut kā piestrādājat, strādājat ar sevi? Kāds vispār ir jūsu dzīves ritms tagad?

Vispār es esmu optimiste, varbūt tāpēc man ir vieglāk.

Varbūt vēl tāpēc, ka man draugi Amerikā dzīvo, un viņi visi ir ārsti. Un es katru dienu konsultējos, mēs sazvanāmies. Tad ir tāds "Zoom". Mēs varam no Anglijas, no Čehijas vai Krievijas sazināties. Mēs katru vakaru sazvanāmies. Mēs tā turpinām komunicēt šajā laikā. Man liekas, ka tas ir svarīgi.

Jūs ieminējāties par ārstiem. Jūs arī gribējāt būt ārste, jūs gribējāt būt ķirurgs.

Jā, taisni tā. Tāpēc laikam man visi draugi ir ārsti. Muzikanti un ārsti.

Kurā brīdī jums sašķēlās tie ceļi?

Tad, kad es sāku dziedāt. Mūzika laikam daudziem cilvēkiem plānus dzīvē samaina, arī mans dzīvesbiedrs mācījās par juristu, bet to nometa, kad sāka spēlēt. Tas ir šausmīgi. (Smejas.) Tas ir kā atvars.

Nu, daudzi cilvēki uz jums skatās – jūs esat kaut kur Amerikā, jūs kaut kur Krievijas plašumos koncertējat, bet jūs esat latviešu meitene no Cēsu puses, no Drustiem. Jums ir maz jautāts par jūsu radiem. Vai jums ir lauki Latvijā, vai varat aizbraukt pie radiem pēc marinētiem gurķiem un kādas zaptsburkas?

Nē. Man ir māsīcas, man ir brālēni. Lauku mājas bija kādreiz, bet tās vairāk nav.

Mana mammīte bija pēdējā, kas aizgāja, un ar viņu arī beidzās visi sakari.

Zināt, ģimenē vienmēr ir kāds, kas savāc visus kopā, un tā bija mana mamma.

Parasti nebija laika. Vismaz mūsu profesijā – es pat neredzēju, kā mani suņi novecoja, nemaz nerunājot par māsām, māsīcām, viņu bērniem, es viņus pēkšņi redzu un viņiem jau 20.

Tas ir tas mīnuss mūsu profesijā, tu pazaudē visus sakarus, tu pazaudē draugus. Jo tu visu laiku esi ceļā.

Un draudzībai, attiecībām tev ir vajadzīgs laiks - un tu to nevari dot. Un tie, kas to saprot, tie tik paliek. Ir tādi draugi, ar kuriem tu vari sazvanīties vienreiz pusgadā, un atkal viss atgriežas.

Kādreiz mēdz teikt, ka slaveni cilvēki paradoksālā kārtā var būt vientulīgi. Es neprasīšu par konkrētiem personāžiem, bet jums ir draugu loks?

Man ir, jā. Mana tuvākā draudzene dzīvo Anglijā, mani tuvākie draugi ir Amerikā un pavisam maz ir palikuši Latvijā, jo viņi visi ir aizbraukuši.

Jūs pareizi pateicāt par vientulību. Tā ir ļoti daudziem māksliniekiem, viņi paliek vieni, jo atdod visu savu dzīvi profesijai.

Pirms sākās viss šis intensīvais ritenis jūsu dzīvē... Vai jūs varētu raksturot savu bērnību, katram cilvēkam ir spilgti akcenti, emocionāli piesitieni, ko viņš no bērnības atceras.

Jā, es atceros. Trijos gados mani atveda uz Imantu, mamma ar tēti īrēja privātā mājā vienu istabu un virtuvi. Mēs bijām trīs māsas un brālis, un mēs dzīvojām visi tajā vienā istabā. Mēs – virtuvē, mammma ar papu istabā. Un man likās, man ir tik jauka bērnība, liela pļava, es varēju darīt, ko es gribu, jo no rīta mamma ar papu gāja uz darbu, un es biju viena pati mājās.

Bija tikai saimniecīte, kura, es vienā brīdī domāju, ir mana vecmamma. Viņa ar mani dzīvojās, mēs gājām maizi pirkt uz veikalu, kuru es pa ceļam ēdu.

Es kādreiz dusmojos uz viņu, mums bija visādas attiecības, es uz viņu dusmojis par kaut ko, es neatceros par ko, varbūt tāpēc, ka viņa mani noķēra, ka es viņai plūmes zagu, kaut gan viņai nebija žēl tās plūmes, bet man bija interesanti.

Un no bēniņiem es varēju ābolus nočiept. Nu, tad viņa varēja man teikt – Laimīt, nevajag tā darīt. Man tas nepatika, man nepatika, ka mani regulē.

Un tad es atceros, ka bija tāda smēre kājām, lai ceļgali nesāpētu, čūsku inde. Un es iemaisīju to smēri vistu barībā, viņai bija vistas mājās. Un tas bija šausmīgākais mans gājiens, ko es biju izdarījusi, mana atriebība.

Un no tā laika es laikam vairāk neesmu atriebīga, es toreiz tik ļoti pārdzīvoju, jo domāju, ka tās vistas sāks mirt nost. Un viena saslima, tā saimniecīte turēja to vistu istabā, un katru dienu es ar šausmām skatījos, vai tā vista vēl ir dzīva.

Tie pārdzīvojumi man palika atmiņā un vairāk es nevienam negribēju atriebties.

Mani jau agri veda uz bērnudārzu, pie tam uz nedēļu, tāpēc mamma man vienmēr teica – es pārdzīvoju, ka es atdevu tevi uz bērnudārzu uz nedēļu. Tāpēc es neesmu ļoti pieradusi pie mājām, man patiešām mājas ir vienalga kur.

Es varu vilcienā justies kā mājās, es varu citā pilsētā justies kā mājās.

Man bija tikai mani radi, mamma, pie kuras man vajadzēja braukt. Bērnudārzs atstāja uz mani iespaidu, es varu tā kā čigāns pa pasauli iet. (Smejas.)

To varētu definēt kā pašpietiekamību.

Varbūt. Bet es tomēr domāju, ka tas saistīts ar bērnību. Kaut gan man likās, ka bērnībā viss ir brīnišķīgi. Mamma stāstīja, ka es bērnudārzā slimoju ar dzelteno kaiti, daudzi bērni slimoja, man bija trīs vai četri gadiņi.

Es atceros, mani aizveda uz slimnīcu un iebāza kaut kādā aukstā vannā, un mazgāja mani. Un mamma man stāstīja, kā tas izskatījās, - viņa atnesa man kaut kādas dāvanas, to varēja tikai caur lodziņu. Viņa teica – tu paņēmi, ātri apgriezies un aizgāji. Man bija vienalga.

Tas ir tas bērnības variants – es jau biju pieradusi būt pati par sevi. Un raksturs arī – es vienmēr zināju, ko man vajag. Man likās tā – esmu pati gudrākā.

Jums ir augstas darba spējas, tāpat kā Paulam, piemēram.

Es esmu Zirgs pēc horoskopa. (Smejas.)

Darba zirgs. Var tā teikt par jums?

Jā, taisni tā.

Tas nāk no audzināšanas, ģenētiski vai pamazām ietrenēts?

Nē, nē tas nāk no turienes. Es domāju, tas tā ir dots. Kad man ir mēģinājumi ar dejotājiem, sākot kādu jaunu programmu, tas iet no 11 rītā līdz 23 vakarā. Un man vienmēr liekas - ah, jau vienpadsmit vakarā. Kamdēļ tik ātri, varējām jau vēl pamēģināt. Visi jau beigs, bet man vēl vajadzēja darboties. Tas nav tāpēc, ka es sevi ietrenēju, es tā domāju.

Es paskatījos internetā jūsu priekšnesumus dažādās vietās, īsākus un garākus. Es ievēroju vienu jūsu īpašību – ka jūs, neatkarīgi no tā, vai esat lielā metropolē vai kādā mazākā miestā, jūs vienmēr esat vienmērīgi profesionālā līmenī. Tā vienmēr nav pie māksliniekiem. Viens Džo Kokers var atbraukt uz tādu mistisku Latviju un uzkāpt uz skatuves iedzēris viskiju.

Es domāju, ka viņš vienalga kur varēja sadzerties to viskiju. (Smejas.) Es nekad nevarētu iedzert 50 gramus un iet uz skatuves, ar mani nekad tas nav bijis.

Tas ir tāds iekšējs kodekss, cieņa pret skatītāju, klausītāju – vienmēr būt vienmērīgi augstā līmenī jebkurā vietā?

Jā, jā. Pirmkārt cieņa pret skatītāju, otrkārt bailes, ka es varētu nekontrolēt sevi.

Starp citu, kā jūs raksturotu Latvijas auditoriju salīdzinājumā, piemēram, ar Krievijas auditoriju?

Latvijas auditorija atšķiras ne tikai no Krievijas auditorijas, bet arī no Amerikas, Izraēlas auditorijas, kur tik es neesmu bijusi.

Monako "Sporting Club" es strādāju. Tā auditorija man palika labā atmiņā. Latvijā ir ļoti jauka publika, tā ir gatava klausīties, Krievijā vairāk - nu, davai, parādi ko tu vari! Ātri, ātri parādi, ko tu vari! 

Latvijā publika ir gatava, es varu jaunas 10 lēnas dziesmas pēc kārtas palaist, un viņi klausīsies.

Un tas ir ļoti patīkami, tu vari darīt to, ko esi iecerējis, un latviešu auditorija to uzņems. Viņiem patiks vai nepatiks? Tas būs pēc tam. Bet viņi ļaus tev paeksperimentēt.

Monako es strādāju, tur bija ārzemnieki, tur nebija tādi, kas mani zināja, mans koncerts bija tāds balets ar tango, tas bija labākais mans koncerts, tas varēja vienalga kur iet, jebkurā valstī. Valoda nebija svarīga, bija 34 dejas, ar baletu es strādāju.

Pirmkārt, tā ir labākā zāle, kur es esmu strādājusi, kaut gan esmu "Carnegie Hall" strādājusi, visur. Tur nolaižas sienas, es sāku koncertu un redzu pilsētu, atveras jumts un koncerta beigās sākas salūts, un vispār, kā tur transformējās tā skatuve, tas bija vienreizēji.

Un pēkšņi kaut kas krīt man uz skatuves, es sākumā nevarēju saprast, ziedi. Viņiem patīk un viņi met ziedus. Visa skatuve pilna ar ziediem, un tas tā nepierasti, pie mums ziedus nes klāt. Bet tur taisni met – ziedu galviņas.

It kā ir tā krīze. No otras puses labs laiks, lai koncentrētos jauniem projektiem, koncertiem, lai pārdomātu, akumulētos.

Nav, nav sevišķi laba garastāvokļa. Tas ir slikti.

Festivāls "Laima Rendezvous Jūrmala" arī šogad tika atcelts.

Jā, ļoti žēl.

Es saprotu, bija jau labā gatavības stadijā.

Nu kā tad, nu kā tad.

Bet nu atmesta tā ideja netiks?

Nē, kāpēc? Es ceru, ka nākamgad jau mums būs zāles, būs vakcīnas. Ka viss būs kā nākas.

Mans dakteris saka, ka oktobrī jau būs zāles. Un tomēr – vajag uzmanīties. Nevajag domāt – ai, es noslimošu un viss būs labi. Vajag uzmanīties ļoti... Ne es to izgudroju, to mani draugi Amerikas dakteri saka – ļoti daudzi izveseļojas un tad atkal sākas visādas nopietnas problēmas.

Un zinātne nesaprot, kas tas viss varētu būt.

Jā, viņi vēl nezina. Es tagad vēroju, kas notiek, vakar neviens nebija saslimis, šodien 13... Es biju ļoti lepna, ka mums Latvijā bija labi rādītāji, ka mēs tik labi izturējām, tik labi uzvedāmies, bet tagad mēs atkal ceļamies pēc negatīviem rādītājiem uz augšu.

Es ceru, ka cilvēki būs ļoti uzmanīgi un ievēros visu to, ko iesaka.

Man sākumā patika, martā tas vēl bija, es gāju ar suņiem staigāt un es skatos, visi cilvēki uzmanīgi apiet viens otram garām, un sveicinās. Es domāju – vai cik labi, vismaz viens pluss no tā visa negatīvā, mēs sākam sveicināt viens otru, es staigāju ar suņiem un man saka "labdien". Amerikā tā ir norma. Kādreiz es Amerikā skrēju, un tur kāds, kas skrien tev pretī, vienmēr sveicina tevi - tas ir normāli. Es ceru, ka Latvijā arī tā notiks. Tas ir ļoti jauki.

Es nezinu, jums droši vien ir apnicis šis jautājums. Vai jums ar Igoru Krutoju konflikts ir atrisinājies?

Nu, mums nebija konflikts.

Tur ar "Jauno vilni" kaut kas nebija...

Tas nebija konflikts. Vienkārši Igors ir greizsirdīgs, viņš ļoti mīl savu produktu, nav svarīgi, vai tas ir dziesma, koncerts vai festivāls. Vienkārši viņš domāja, ka... Es pat nezinu, kā to noformulēt... Tā ir kaut kāda skaudība jeb kaut kas, es nezinu... Mums vienmēr ir bijušas labas attiecības, un arī būs labas un arī ir. Nekas jau nav noticis, gan jau viss atgriezīsies, gan jau viss notiks.

Kā jūs vērtējāt un vērtējat "Jauno vilni"? Es neņemos spriest par muzikālajiem kritērijiem, neesmu mūzikas kritiķis. Bet man mazliet nepatika, ka "Jaunā viļņa" organizētāji drusku aizmirsa, kur viņi atrodas. Man no malas palika iespaids, ka viņi atļaujas pat Raimondu Paulu ignorēt. Un es atceros, ka pie Jūrmalas domes bija kādi mītiņi, piketi par to, lai kāda festivāla diena vai daļa no tās būtu veltīta latviešu dziedātājiem. Nu, jūs iekļaujat savā festivālā latviešu dziedātājus.

Redziet, tas bija produkts televīzijai, tas bija pasūtīts krieviski runājošajiem, tāpēc tas galvenokārt bija krieviski. Tas bija televīzijas produkts. Igors zināja, ko viņš dara. Viņš to pārdeva Krievijas televīzijai. Tāpēc tas ir normāli. Es tā uzskatu.

Nu, lai paliek "Jaunais vilnis". 

Bet mūsu festivālā ir citādāk, tas ir vairāk starptautisks. Es runāju par "Rendezvous" festivālu. Un tās zvaigznes, kas bija pie mums, - vienmēr gribējās kaut ko no klasikas ielikt. Ne visi cilvēki ir gatavi klausīties kādu operas dziedātāju vai, piemēram, Kseniju Sidorovu. Super akordeoniste, pasaulslavena, man bija tāds prieks, ka viņa uzstājās mūsu festivālā. Un Kristīne Opolais – nu, brīnišķīgi.

Jums tā koncepcija ir dažādot to festivālu.

Dažādi stili, labākie, kas varētu būt. Mums laikam apmēram kādi desmit cilvēki uzstājās dienā no Latvijas. Tas ir speciāli, lai parādītos plašākā pasaulē, mūsu skatītāji bija miljoniem. Mēs neesam pārdevušies nevienai televīzijai, un mēs neesam nevienam parādā, mums ir interneta platforma galvenā. Un mēs esam apmierināti.

Vai jums iznāk pasekot, kas notiek latviešu popmūzikā?

Pašlaik nekas nenotiek. (Smejas.)

Vai jūs saskatāt, kādas ir stiprās, kādas ir vājās puses?

Es nezinu, vai es tur kaut ko varu teikt. Es iepazinos, pateicoties "Rendezvous" festivālam, ar visiem Latvijas māksliniekiem. Man tas bija tik patīkami. Ja tu nodziedi duetu, tu vienmēr saproti, kāds tas ir, tavs partneris.

Un man bija daudz duetu un ar latviešu dziedātājiem arī. Galvenokārt. Un tāpēc es ar tik daudziem iepazinos un viņi man tik mīļi uzreiz kļuva. Un viņi tik jauki ir, viņi nāk pie manis uz mēģinājumiem te mājās.

Šinī mājā aiz muguras notiek visi mēģinājumi. Un mēs gribējām popularizēt gan Jūrmalu, gan mūsu dziedātājus. Labi, viens ir labāks, viens ir sliktāks...

Ziniet, mūzika nav sports, tu nevari izmērīt. Tu pēkšņi domā, vai cik labs dziedātājs, nu super, viss viņam kārtībā, bet auditorija uzņem – nu tā.

Grūti prognozējamas lietas.

Tas tā kā ar kafejnīcām – tu skaties, viena ir pilna, bet blakus otrā sēž divi, trīs cilvēki. Tu nesaproti, kāpēc te ir tusiņš, bet tur nē.

Kur tas knifs? Jābūt kādam knifam...

Tur tas jautājums. Neviens nezina. Kā teica Raimonds Pauls – ja es zinātu, kura mana dziesma būs populāra? Viņš saka – es nezinu. Viņš raksta vienkārši, viņš ir mūsu ģēnijs.

Jā, mēs varētu parunāt par Raimondu Paulu. Jūs aizlaidāties no Raimonda Paula. (Smaida.)

Ko nozīmē... Nē, nē, tā nav taisnība, tā ir kaut kāda runāšana.

Es uzskatu, ka Raimonds Pauls ir ģēnijs, kā pianists, kā muzikants un kā komponists.

Es to ļoti labi zinu, jo esmu dziedājusi viņa dziesmas gan Somijā, gan Japānā, gan Izraēlā. Es runāju par tām auditorijām, kas nezina ne latviešu, ne krievu valodu.

Es runāju par agru jaunību. Es izlasīju, ka jūs esat mācījusies VEF Kultūras pilī pie vokālā pedagoga Leonīda Zahodņika.

Jā, man tad bija 12 gadi.

Un viņš jūs sakomunicēja ar Paulu. Un Pauls jūs noklausījās un teica jums apmēram tā – es tevi ņemu, mazais.

Jā, taisni tā bija. Un es tagad domāju – ak dievs, tas bija tik sen. Un Raimonda Paula sieva, ļoti skaista sieviete, es domāju, es taču viņu zināju, kad viņai bija 30 gadi.

Jums tad bija 15, kad jūs Pauls noklausījās.

Jā. Zahodņiks man teica - nevienam neteiksim, ka tev ir 15, teiksim, ka tev ir 16. Un tā mēs melojām, Raimonds arī domāja, ka man ir 16.

Un tad jūs aizvilka uz vienas rokgrupas pusi.

Taisni tā. Es saku, tas ir vecums, kad mēs esam šausmīgi gudri visi un zinām, kas ir pareizi. Es domāju, ka Raimonds to ļoti labi saprot. Es tagad, kad meklēju dejotājus vai muzikantus, es skatos, cik viņiem gadu, jo es zinu, ka ļoti jauni cilvēki – viņi nav stabili. Jo viņi nesaprot, kas ir labi, kas ir slikti. Un tāpat ar mani bija, es no savas pieredzes to visu zinu. (Smejas.)

Jums ir bijusi plaša un veiksmīga sadarbība ar Raimondu Paulu. Vai varat pastāstīt atraktīvākos, asprātīgākos, veiksmīgākos kopīgos gājienus?

Raimonds ir ļoti liels profesionālis. Ļoti liels. Es atceros, kā mēs Somijā strādājām, bija Jāks Joala un es, un somu radio un TV orķestris.

No sākuma bija muzikālais mēģinājums un tad mēģinājums gaismām. Un Raimonds, tāda zvaigzne – un tas bija viņa koncerts – viņš sēdēja ar visiem mums kopā arī gaismas mēģinājumā.

Tas ir ļoti profesionāli.

Un vienmēr es redzēju to, ka Raimondam nav zvaigžņu slimības. Kaut gan varēja būt, viņš to ir nopelnījis.

Es Amerikā rakstījos, es strādāju ar amerikāņu muzikantiem. Un mans producents teica par vienu no Raimonda dziesmām – cilvēks, kas ir uzrakstījis šo dziesmu, ir ģēnijs. Un es tik daudz to esmu dzirdējusi. Kad biju Japānā, es biju galvenā zvaigzne, kad viņi uzzināja, ka dziedu Raimonda dziesmas.

Ļoti žēl, ka bija tas padomju laiks, kad tā viņa mūzika nevarēja kļūt populāra visā pasaulē. Es domāju, ka Raimonds būtu pasaules mēroga zvaigzne.

Jā, ja viņš būtu kaut kur Parīzē, piemēram.

Jā, jā, mana cieņa un mīlestība pret viņu nekad nevar paiet.

Vai jums ir nācies saskarties arī ar viņa lielisko humora izjūtu?

Jā, Raimonds vienmēr joko... Viņš parasti paķer uz zoba tos, kuri viņam patīk.

Tā ir tā pazīme, ka ir O.K.

Jā, ka viss ir O.K.! (Smejas.) Nu, viņš ir muzikants un par muzikantiem saka, ka tā ir tautība.

Jūs esat viens no retajiem skatuves māksliniekiem, kas var noturēt koncertprogrammu ne tikai dziedot, bet arī dejojot. Acīmredzot, arī tā ir viena no jūsu panākumu atslēgām. Vai varat pastāstīt, kur jūs apguvāt plastiku, kustības, ar ko tas sākās?

Tas sākās bērnudārzā. Mums bija baleta stundas bērnudārzā. Mums bija skolotāja balerīna, kas ar mums strādāja, kas sita mūs ar žagariem pa kājām un pa rokām.

Bet pēc tam viss kaut kā pats par sevi notika, es pati sāku gatavot gan kustības, gan numurus, gan kostīmus. Vēlāk es sāku strādāt Amerikā, man bija producents, kas mani pirmoreiz aizveda uz Ameriku - es vēl nestrādāju kompānijā, tas bija privāts menedžeris - Stens Karniliuss.

Viņam medijos prasīja – kas Laima ir? Un viņš vienmēr atbildēja – tā ir Russian Madonna (krievu Madonna - no angļu val.). Viņš runāja par to, ka es dejoju un dziedu. Acīmredzot tas bija kaut kas tajā laikā. Amerikā bija tikai Paula Abdula, Dženeta Džeksone, Madonna un Šēra, kas strādāja ar baletu.

Cits nevar vispār koncertprogrammu noturēt, kur nu vēl dejot...

Pirmkārt, tam vajag spēku.

Jūs fiziski trenējaties, lai to slodzi izturētu?

Jā. Es skrēju un runāju, es skrēju un dziedāju, jo elpai jābūt sakārtotai. Ja neesi trenējies, tad var dzirdēt, kad tu palecies, tāds ā – appp... Dziedot un dejojot, to nedrīkst manīt. Ir speciāla tehnika, es tā taisu frāzes un kustības, lai tikai tajā laikā, kad pauzēju, es varu uztaisīt kādu asāku kustību. Nu, tas ir sarežģīti. (Smejas.)

Jūs skrienat, jūs vingrojat vai dzerat svaigi spiestas sulas? (Smaida.)

Es visu daru, bet šodien es vairs neskrienu. Sulas nespiežu, man ir tāda speciāla propolisa eļļa balss saitēm. Mans galvenais dakteris bija tāds Gaudiņš, profesors. Diemžēl viņa vairs nav, viņš bija ģēnijs, vienreizējs dakteris. Viņš ļoti daudz strādāja ar manām balss saitēm, viņš teica – atkal tavas balss saites... Jo mēs dziedam, cik mēs varam un cik nevaram arī.

Man kādreiz bija jādzied vienā nakts bārā, es tur dziedāju no astoņiem vakarā trīs programmas un tad no pusnakts līdz sešiem rītā es dziedāju vispār programmu.

To varēja turēt?

Jā, to varēja izturēt. Pēc sešiem gadiem es varēju knapi piecelties no gultas. Bet tas nebija tāpēc, ka es dziedāju, bet tas bija tāpēc, ka es negulēju. Un es nevienam neiesaku negulēt naktis, tas ir ļoti slikti. Kā Sofija Lorēna teica – galvenais ir miegs. 23 tu aizej gulēt un piecelies tur astoņos.

Vai jums kādreiz uznāk – ai, es nebūšu tik apzinīga, es nebūšu tik apzinīga!

Nē.

Es aiziešu rudenī lapas paspārdīt parkā un lieciet mani mierā.

Nē. Man nekad nav bijuši tie biļeteni un nekādas slimības lapas. Esmu strādājusi ar 40 grādu temperatūru, pilnīgi slima. Dienā nevari parunāt, bet vakarā aizej un tu dziedi. Tas nav labi, tas nemaz nav labi.

Mūsu raidījums ir "Jā". Tas vārds jau izsaka uzstādījumu. Ko jūs ieteiktu daudziem tādiem kā apjukušiem cilvēkiem šajā situācijā? Ko darīt, kā savākties, kā noturēties uz "Jā" līnijas?

Man ļoti patīk vārds "Jā".

Man laikam tāpēc ļoti patīk Japāna, jo tur nav vārda "Nē". Tāpēc mīļie draugi, ir jābūt optimistiem.

Es saprotu, mēs visi zinām, kā vajag, bet, kā to izdarīt, tas ir sarežģīti. Vajag sākt sportot.

Es zinu, ka manā dzīvē ir bijuši tādi momenti, kad man likās, ka es vairāk neizturēšu, tāds bija nervu sasprindzinājums, tik grūti gāja. Es varēju atslābināties tikai skrienot.

Es skrēju, kamēr es vairāk nevarēju. Un no tā laika es zinu, ka sports ir ļoti labi.

Tāpēc sportojiet, kas var. Kas nevar, var daudz ko darīt – skatīties filmas... Man grūti kaut ko teikt. Ka es iesaku, tas tā nesmuki.

Kas būtu vēlams? Varam noformulēt tā. Bet jūs jau pateicāt, kas būtu vēlams.

Vēlams būtu – esiet optimisti, sportojiet, ja sākas kādas depresijas pazīmes. Mums ir ļoti labi, mēs neesam Itālijā vai Spānijā. Iedomājieties, kā viņiem bija. Vienmēr jāatceras, ka kādam ir daudz sliktāk. Viņi vispār bija ieslēgti savos dzīvokļos. Nerunājot par Ķīnu, kur veseli kvartāli aiztaisījās ciet.

Mēs varam iet uz jūru, mēs varam staigāt pa mežu, mums ir brīnišķīgi.

Rudenī būs grūtāk, bet parādīsies vēl kaut kādas iespējas.

Nu, vienvārdsakot, esiet optimisti.

Paldies jums par sarunu. Lai jums darbi veiksmīgi rit uz priekšu.

Lai viņi vispār būtu, tie darbi. (Smejas.)

Būs, būs.

Visiem vēlu, lai būtu darbs, labs garastāvoklis. Lai būtu draugu daudz apkārt. Izmantojiet internetu.

Nezaudējiet savus draugus.

Paldies!

Paldies! Uz redzīti!