Kāpēc daudzas sievietes nevēlas, ka viņas sauc par feministēm, pat baidās – ka tik kāds mani par feministi nenosauc?
Jā, es esmu piedzīvojusi, ka sievietes baidās no tā. Un Latvijas kultūras telpā izcilas sievietes ir teikušas: es esmu feministe - bet es ļoti mīlu vīriešus.
Bet, neskatoties uz to, kā viņas uzvedas, neskatoties uz to, ka viņas ir patriarhālas, bieži vien nav solidāras un ir pirmās, kas saka: bet vīrieši, kā tad vīriešiem, tā taču nevar... Neskatoties uz to visu, es esmu sieviešu pusē. Es domāju, ka viņas to dara, tāpēc, ka viņas baidās. Šī ir viņu unikālā dzīve, viņas baidās, ka viņas tiks izgrūstas no sociālās dzīves.
Sievietes baidās būt muļķīgas, baidās būt izsmietas. Viņas baidās, ka vīrieši padomās, ka viņas ir naidīgas, un tad viņas sev vairs nedabūs vīriešus. Viņas baidās zaudēt savu vietu reproduktīvajā tirgū.
Latvijā tas kapitālisms arī ir tā iegrozījies, ka visur ir tāds mazs tirgus. Tev jābūt atbilstošai. Un feminisms nav atbilstošs.
Vīriešu gaidām. Jo pasaules struktūra ir patriarhāla. Tā ir balstīta kaut kādā patriarhālā veiksmīgumā, kad tu nopelni visvairāk, tev ir viss visdārgākais – un tad sievietes tajā mēģina iekļauties.
Vīrieši dzīvo savā struktūrā, kas lielākajai daļai sieviešu organiski ir sveša. Protams, sievietes ir ietrenējušas dzīvot tajā svešajā struktūrā. Un tad vīrieši jūtas tajā iztraucēti un apdraudēti. Katru reizi, kad es saku, ka man arī vajag tiesības, es pilnīgi jūtu, kā viņi saka: nē, beidz cīnīties! Beidz būt varmācīga!