"Bija sajūta, ka no mana dēla ir palikusi tikai ārējā čaula." Kristera mammas stāsts par dēla slimību

"Viņš bija pilnīgi adekvāts bērns, runāja teikumos, gāja uz bērnudārzu, mīlēja savu mazāko brāli," atceras Ieva Rosne. "Viņam bija pieci gadi, kad pēkšņi divu nedēļu laikā viņš pārvērtās par cilvēku, kurš vairs nevarēja noturēt karoti rokās. Viņš tikai gulēja un kliedza, bija pazaudējis jebkādas pašapkalpošanās spējas un arī valodu. Bija sajūta, ka no mana dēla ir palikusi tikai ārējā čaula."

Ieva Rosne vadāja dēlu pie ārstiem. Vispirms Latvijā. Versijas bija vairākas – varbūt meningīts, varbūt encefalīts, varbūt... Skaidras atbildes nevienam nebija. Kad Latvijas iespējas bija izsmeltas, Ieva aizveda dēlu uz klīniku Vācijā.

"Arī Vācijā lielā klīnikā pateica, ka neko nevar darīt," stāsta Ieva Rosne. "Uzrakstīja kaut kādu ļoti vispārinātu diagnozi un pateica, lai mēs meklējam pansionātu. Un ko man tagad darīt? Neko. Mums ir atvilktnīte, kur ielikt diagnozi, un darīt tu nevari neko."

Kopš Kristera saslimšanas, kad ārsti nedeva ne izskaidrojumu, ne cerību, pagājuši divdesmit gadi.

Ar Ievas Rosnes un visas ģimenes pārcilvēciskām – citādi nenosauksi, kaut pati Ieva nelieto šo vārdu, – pūlēm viņi panāca Kristera progresu. Desmit gadus Ieva mājās strādāja ar Kristeru pēc ASV Filadelfijas institūta programmas. Tajā iekļauti dažādi fiziski vingrinājumi, īpaša diēta, dažādas nodarbības.

Intensīvās pūles atmaksājās. "Viņš ēd ar nazi un dakšiņu, viņš māk lasīt," stāsta Ieva. Progress bija ļoti straujš, bet vienā brīdī tas apstājās.

Ieva vairs nemeklē atbildi uz jautājumu, kas īsti notika ar Kristeru pirms divdesmit gadiem. Viņas lielais jautājums ir – ko darīt tālāk. Kristers pabeidzis Rīgas 1. internātskolu, pēc garas rindas izstāvēšanas viņam uz pāris stundām dažas dienas nedēļā tagad ir vieta dienas centrā. Pārējā laikā viņš ir mājās.

"Viņam šobrīd īsti nekur nav vietas," saka Ieva.

Latvijā ir vairāk nekā 30 tūkstoši cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem. Ieva saka – ap 77% šo cilvēku dzīvo ģimenēs. Ļoti mazs procents dzīvo grupu mājās. Procesi nenotiek tik gludi, kā vajadzētu un iecerēts.

"Joprojām ļoti daudzi cilvēki saņem institucionālo aprūpi slēgta tipa iestādēs, un tādu likteni es savam bērnam negribu," Ieva Rosne saka.

Tāpēc Ievai ir jauns projekts: sociālais uzņēmums. "Mēģinu atrast ceļu un veidu, lai Kristapam būtu jēgpilna nodarbošanās. Valsts maksā pabalstu, tas ir ļoti labi, bet viņā ir potenciāls, ka viņš var būt noderīgs arī sabiedrībai. Viņš kaut ko var strādāt. Viņš var tīrīt sniegu, grābt lapas, viņš var palīdzēt virtuves darbos. Katram jau tā jēgpilnā nodarbošanās ir svarīga. Un daudziem uzņēmējiem darbaroku trūkst." Ieva cer, ka viņas sociālais uzņēmums ar laiku spēs kļūt par starpnieku starp uzņēmējiem un tādiem cilvēkiem kā Kristers.

"Es šobrīd daru visu, lai Kristeram būtu iespēja dzīvot patstāvīgu dzīvi. Negribu ar to sistēmu vairs cīnīties, cenšos pati izveidot jēgpilnu atbalsta mehānismu. Ja man neizdosies, tad ir divi varianti. Man ir vēl bērni – tad tas paliek uz viņiem, vai jābrauc projām. Man negribas braukt prom no Latvijas, man te patīk. Es mīlu savu valsti."