Četri japāņu noslēpumi ideālā svara sasniegšanai

"Atceros, kā skatījos uz fotogrāfiju no kādas lielas ģimenes sanākšanas, un jutu, ka mana sirds sažņaudzas. Tas bija tik acīmredzami: visā ģimenē biju vienīgā, kam ir liekais svars," stāsta Okumura.

"Esmu japāniete, taču, tā kā līdz 12 gadu vecumam dzīvoju ASV, saskāros ar veselības problēmu, ar kuru saskaras daudzi amerikāņi: liekais svars.

Ja kādam no manas ģimenes būtu tāpat, es, iespējams, nejutos tik vientuļa. Bet ģimenei nebija ne jausmas par manu cīniņu ar lieko svaru un par maniem pārdzīvojumiem. Iespējams, tas ir tāpēc, ka lielākā daļa no viņiem dzīvoja Japānā — valstī, kas ir līderis ilgmūžības ziņā un kurā ir ļoti zems aptaukošanās līmenis.

Mani vecāki bija laipni un saudzīgi un nekad mani nekaunināja un neizteica nevienu piezīmi mani par manu ķermeni. Tomēr no sabiedrības es nevarēju nejust spēcīgu spiedienu mainīt savu izskatu. Sāku ievērot dažādas diētas taktikas. Izmēģināju visu, sākot no kaloriju ierobežojuma un periodiskas badošanās līdz maltītēm ar zemu ogļhidrātu saturu.

Dažas no diētām uz brīdi darbojās, dažas ne, bet neviena nebija ilgtspējīga — vismaz līdz brīdim, kad es pārcēlos uz Japānu.

Manā prātā vienmēr bija priekšstats, ka cilvēki Japānā ēd ļoti veselīgi, ka viņi neēd ceptu pārtiku, gaļu vai saldējumu, ka lielākā daļa viņu ēdienreižu sastāv no rīsiem, zivīm un tvaicētiem dārzeņiem.

Tikai pārceļoties uz Japānu, sapratu, ka Japāna ir tāda pati kā jebkura cita attīstīta valsts: tur bija kalorijām bagāti ēdieni un ātrās uzkodas, un tās iedzīvotāji baudīja saldumus. Kaudzēm saldumu. Lai ko pasaulē domā par japāņiem un ēšanu, japāņi ēd, turklāt visu ko.

Kāds tad ir japāņu apskaužamā slaiduma noslēpums? Tas ir līdzsvarā.

Kopš esmu atklājusi četrus japāņu ēšanas principus, nekad vairs neesmu uztraukusies par to, ko ēdu.

Mērenība

Viena no pirmajām lietām, ko cilvēki, kas apmeklē Japānu, pamana: cik ēdiena porcijas ir mazas. Ejot kaut kur paēst Japānā, visticamāk, apēdīsiet visu. Amerikas Savienotajās Valstīs jums, visdrīzāk, nāksies prasīt kastīti līdzņemšanai.

Šīs nelielās porcijas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki Japānā bieži ēd visu, ko vēlas — daudzi pat bez nopietnas vingrošanas rutīnas. Ja ievēro mērenību, nav vajadzības sevi ierobežot, un tad droši var ēst gan steiku, gan kūku. Līdz ar to nav aizliegumu stresa un moku.

Tikai Japānā es sapratu, ka ilgtspējīga veselīga ēšana nav saistīta ar gribasspēku vai pašdisciplīnu, bet gan ar mērenību – ēdot mērenas porcijas, ēdienkartē varam iekļaut visus ēdienus, kas garšo.

Daudzveidība

Dodoties uz japāņu restorānu Japānā, jūs visbiežāk ēdīsiet maltīti, kas sastāv no rīsiem, miso zupas, olbaltumvielām bagāta ēdiena un dažādām dārzeņu piedevām. Ēdieni ir dažādi, sākot no grilētām zivīm un tvaicētiem spinātiem līdz fritētai vistas gaļai un salātiem.

Galvenais ir ne tik daudz pats ēdiens, bet gan tas, lai vienā ēdienreizē būtu produktu dažādība. Tādā veidā cilvēki ar vienu maltīti var viegli saņemt vairākas uzturvielas, neko neuzņemot par daudz un neizslēdzot no ēdienkartes kaut ko vajadzīgu.

Cilvēkam ir nepieciešami ogļhidrāti, tauki, šķiedrvielas un olbaltumvielas, taču tā vietā, lai pārdomātu, kā tos apvienot, kad ko ēst, japāņu stilā ir iekļaut visu katrā ēdienreizē, ēdot dažādus nelielus ēdienus.

Daudzveidība arī padara maltītes interesantas, nekas netiek liegts, un var ēst visu, ko ķermenis prasa, neko neapēdot par daudz.

Vienkāršība

Kad vēl dzīvoju ASV, ievēroju, ka tur pret dārzeņiem bieži vien izturas kā pret nepieciešamu ļaunumu. Netrūkst recepšu un rakstu, kas ir formulēti šādi: "Kā panākt, lai dārzeņi garšotu" vai "Dārzeņu ēdieni, kurus jūs patiešām gribēsiet ēst”.

Pieņemot, ka cilvēkiem dārzeņi negaršo, restorānos darīs visu, lai maskētu dārzeņu garšu — bieži vien ar lielu daudzumu sāls, eļļas vai cukura.

Japānā notiek kaut kas pilnīgi pretējs: visur tiek uzsvērts, ka dārzeņi ir garšīgi.

Parasti dārzeņu ēdienus gatavo vienkārši, viegli tvaicējot vai pat neapstrādājot. Populārās japāņu filmās tiek iekļautas ainas, kurās bērni ar prieku ēd vienkāršus, svaigus dārzeņus.

Kad sāku atpazīt dārzeņu garšas, sāku koncentrēties uz to, kā tās uzlabot un papildināt, nevis maskēt un nomākt.

Līdzjūtība pret sevi

Šo japāņu principu man bija visgrūtāk pieņemt, bet tas bija vissvarīgākais.

Kad pārēdos, jutos slikti par sevi. Jutos vainīga, man bija kauns. Domāju, ka esmu nožēlojama.

Man palīdzēja japāņu frāze "kuchisabishii".

Tiešā tulkojumā tas nozīmē "vientuļa mute" un tā apzīmē procesu, kad ēdam garlaicības mākti, mēģinot nomākt skumjas un tamlīdzīgi, nevis izsalkuma dēļ.

"Kuchisabishii" ir daudz laipnāka un daudz mazāk kritiska frāze, nekā tādi formulējumi kā "pārēšanās" vai "kompulsīva pārēšanās", jo tā atzīst, ka, tāpat kā vientulība, arī ēšana garlaicības dēļ ir dabiskas emocijas.

Tā vietā, lai justu kaunu un vainas apziņu par to, ka esam ēduši par daudz, varam padomāt par to, kāpēc tā noticis, un izturēties pret sevi ar laipnību.

Dzīvošana Japānā man ir parādījusi, ka veselīgs uzturs ir mazāk saistīts ar pašdisciplīnu vai gribasspēku, kas nepalīdz mūža ieradumu veidošanā, bet gan vairāk ar līdzsvara atrašanu. Pārtika nav tikai degviela: tā var būt mūsu kultūras, tradīciju, identitātes un vērtību centrālais elements."