Japāna gatavojas Klusajā okeānā ielaist attīrītus radioaktīvos Fukušimas notekūdeņus. Vai tas apdraudēs okeānu? (2)

Tas atvieglos spiedienu, kam pakļautas vairāk nekā 1000 uzglabāšanas tvertnes, un radīs ļoti nepieciešamo vietu citiem svarīgiem sanācijas darbiem. Taču šis plāns ir izraisījis diskusijas.

Radioaktīvā ūdens izlaišana okeānā pirmajā mirklī noteikti izklausās briesmīga ideja. Arī starptautiskās vides aizstāvju organizācija "Greenpeace" paudusi bažas, ka izdalītā radioaktivitāte varētu mainīt cilvēka DNS. Arī Ķīna un Dienvidkoreja paudusi satraukumu, savukārt Klusā okeāna salu valstis izteica bažas par turpmāku Klusā okeāna kodolpiesārņojumu.

Taču Japānas valdība, ANO Starptautiskā atomenerģijas aģentūra (IAEA) un neatkarīgi zinātnieki ir pasludinājuši šos plānus par drošiem, izdevumā "The conversation" raksta pētnieki.

Cik daudz toksiskā ūdens tiks izlaists okeānā, un kas ir tā sastāvā?

Uzglabāšanas tvertnēs Fukušimā ir 1,3 miljoni tonnu ūdens. Tas ir aptuveni 500 olimpiskā izmēra peldbaseinu lielumā. Piesārņotais ūdens tiek ražots katru dienu, nepārtraukti atdzesējot reaktoru. Piesārņotie gruntsūdeņi krājas arī bojāto reaktora ēku pagrabos.

Ūdens tiek attīrīts, izmantojot īpašu tehnoloģiju, kas attīra to no lielākās daļas problemātisko elementu. Tehnoloģisko apstrādi var veikt atkārtoti, līdz kaitīgo vielu koncentrācija ūdenī ir zemāka par normatīvajām robežām.

Pirms ūdeni izlaidīs okeānā, tiks veikta neatkarīga IAEA pārbaude, lai pārliecinātos, ka ir izpildītas visas prasības.

Foto: Fukušimas katastrofa 2011. gadā

Galvenais radioaktīvais piesārņotājs, kas paliek pēc apstrādes, ir tritijs. Tā ir radioaktīva ūdeņraža forma, no kā ūdeni ir grūti attīrīt. Nav tādas tehnoloģijas, ar ko no šī ūdens daudzuma varētu izņemt tritija paliekas.

Tritija pussabrukšanas periods ir 12,3 gadi. Tas nozīmē, ka paiet 100 gadi, līdz radioaktivitāte ir niecīga.

Taču uzglabāt šo ūdeni tik ilgu laiku ir neiespējami, jo tā apjomi ir pārāk lieli. Turklāt ilgstoša uzglabāšana palielina arī nejaušas nekontrolētas noplūdes risku.

Kāpēc tritija izlaišana okeānā tiek uzskatīta par pieņemamu?

Viena pārsteidzoša lieta par radiāciju ir, ka tā ir ļoti izplatīta, izdevumā "The conversation" raksta pētnieki. 

Gandrīz viss zināmā mērā ir radioaktīvs, ieskaitot gaisu, ūdeni, augus, pagrabus un granīta virsmas. Pat tālsatiksmes aviokompānijas lidojums visiem lidmašīnā esošajiem nodrošina dažu krūškurvja rentgenu starojumam līdzīgu devu.

Tritija gadījumā dabiskie procesi atmosfērā rada 50-70 peta-bekerelu (PBq) tritija katru gadu. To var uzskatīt par tīra tritija gramiem. Izmantojot konversijas koeficientu 1 PBq = 2,79 g, mēs redzam, ka katru gadu dabiski rodas 150–200 g (5,3–7,1 unces) tritija.

Klusā okeāna ūdeņos jau atrodas aptuveni 8,4 kg (3000 PBq) tritija. Kopējais tritija daudzums Fukušimas notekūdeņos ir ievērojami mazāks - aptuveni 3 g (1 PBq).

Japānas varasiestādes neplāno izlaist ūdeni uzreiz. Katru gadu ir paredzēts izlaist tikai 0,06 g (22 TBq) tritija. Salīdzinot ar Klusajā okeānā jau esošo radioaktivitāti, plānotā ikgadējā emisija burtiski ir piliens jūrā, raksta medijs.

Pašreizējais tritija radioaktivitātes līmenis Klusajā okeānā nerada bažas, un tāpēc arī salīdzinoši nelielais daudzums, ko pievienos Fukušimas ūdens, neradīs nekādu kaitējumu.

Turklāt tritijs rada tikai nelielu daļu no kopējās radioaktivitātes okeānā.

Okeāna radioaktivitāte galvenokārt ir saistīta ar kāliju, kas ir dzīvībai būtisks elements un atrodas visās šūnās. Klusajā okeānā ir 7,4 miljoni PBq kālija radītās radioaktivitātes, kas ir vairāk nekā 1000 reižu vairāk nekā tritija radītā radioaktivitāte.

Fukušimas atomelektrostacijā Japānā pēc 9,0 ballu stipras zemestrīces 2011. gada 11. martā notika kodolkatastrofa.

Pēc zemestrīces pilnībā sabojājās dzesēšanas sistēmas, kā dēļ notika kodolreaktoru serdeņu kušana un radioaktīvo materiālu noplūšana vidē, izraisot pasaulē nopietnāko kodolkatastrofu kopš Černobiļas atomelektrostacijas sprādziena 1986. gadā.