Saule drīz kļūs aktīvāka, nekā tā ir bijusi desmit gadus. Tas varētu izraisīt elektrības pārrāvumus un iespaidīgas polārblāzmas (3)

Vētras, kas plosās uz Saules tās aktīvajā periodā, rada elektromagnētiskās enerģijas uzliesmojumus. Tas var ietekmēt ļoti daudz ko arī uz Zemes, sākot no elektrotīkla darbības līdz GPS signāliem.

Šie Saules maksimumi notiek aptuveni ik pēc 11 gadiem, taču vēsturiski tie nav bijuši ļoti problemātiski. Tomēr zinātniekiem ir bažas, ka šoreiz piedzīvosim lielāku ietekmi, jo uz elektrību un tehnoloģijām paļaujamies daudz vairāk nekā iepriekš.

Saules poli apgriežas

Saule ir liela plazmas bumba, kuras centrs ir sakarsēts. Plazma, kas sastāv no lādētām daļiņām, vārās Saules virsmas virzienā, atdziest un atkal nogrimst atpakaļ kodola virzienā. Šī kustība, ko sauc par konvekciju, rada spēcīgus magnētiskos laukus pie poliem un mazākus, lokālus magnētiskos laukus uz saules virsmas.

Apmēram ik pēc 11 gadiem saule kļūst "konvektīvi nestabila". Tas nozīmē, ka tās magnētiskie lauki kļūst tik nestabili, ka magnētiskais ziemeļu un dienvidu pols pēkšņi apgriežas, izraisot haosu ar mūsu zvaigznes polaritāti, sacīja kosmosa fizikas profesors Metjū Ovens. 

Šī nestabilitāte izraisa haosu magnētiskajos laukos uz Saules virsmas, kas kļūst daudz aktīvāki. Tieši tad notiek saules maksimums.

Saules vētras varētu traucēt gaisa satiksmi

Saules maksimuma laikā ir daudz lielāka iespēja, ka tā mūsu virzienā izmetīs enerģiju. Saules vietējiem magnētiskajiem laukiem vairāk sapinoties un saduroties vienam ar otru, tie var eksplodēt. Pēc tam enerģija un lādētās daļiņas no Saules tiek izmestas kosmosā.

Šī enerģija var ietekmēt saziņas ierīces, sajaucoties ar jonosfēru jeb lādētu daļiņu slāni, kas atrodas mūsu atmosfēras augšā. Tas var radīt problēmas gaisa satiksmē.

"Kosmosa laikapstākļi var apturēt lidojumus," sacīja Ovens, piebilstot, ka ASV Federālā aviācijas pārvalde "neatļaus lidojumus, ja tiem nebūs gan radio, gan satelīta sakaru".

2023. gadā veikts pētījums, kurā tika aplūkoti lidojumu dokumenti 22 gadu laikā, atklāja, ka lidmašīnas par 21% biežāk aizkavējas vismaz par 30 minūtēm, kad saule bija ļoti aktīva.

Stari var mainīt magnētiskos laukus jonosfērā, kas var ietekmēt GPS signālus, kuriem ir jāizduras cauri šim slānim, lai sasniegtu Zemi.

Radio signāliem, kas tiek sūtīti no Zemes, arī ir jāatlec no jonosfēras, lai nokļūtu no viena punkta uz otru. Tas ir mazāk efektīvi skarbos kosmosa laikapstākļos. Tiesa, radio signāli mūsdienās ir daudz mazāk būtiski ikdienas sakariem. Taču vairākas nozares izmanto radiosignālus kā rezerves variantu citas sakaru sistēmas kļūmes gadījumā.

Iespējami strāvas padeves pārtraukumi

Tā kā ģeomagnētiskā vētra sajaucas ar jonosfēras magnētisko lādiņu, tā rada straumes jonosfērā. Šīs mūsu atmosfēras augšējo daļu straumes mijiedarbojas ar daļiņām zemē. Šo daļiņu mijiedarbība rada spēcīgas elektriskās strāvas, kas var pārslogot infrastruktūru uz Zemes.

Tas var izraisīt dažas dīvainas parādības.

Piemēram, 1972. gadā ASV militārie piloti, kas lidoja uz dienvidiem no Haifonas ostas Ziemeļvjetnamā, redzēja, kā ūdenī bez redzama iemesla eksplodēja divi desmiti jūras mīnu.

2018. gada pētījumā, kurā tika aplūkoti laikapstākļi kosmosā tajā laikā, tika secināts, ka cēlonis notikumam bija milzīga saules vētra.

Spēcīgākā saules vētra, ko esam pieredzējuši, notika 1859. gadā. Tiesa, tolaik cilvēki tik ļoti nepaļāvās uz elektrību kā tagad un vienīgais, kas izjuta lielus traucējumus, bija telegrāfs.

Tomēr notikumi 1989. gadā kosmosa un laikapstākļu ietekmē parāda, cik neaizsargāti esam kļuvuši pret šo parādību. Milzīga ģeomagnētiskā vētra tā gada 13. martā atstāja 6 miljonus cilvēku Kvebekā, Kanādā bez elektrības uz deviņām stundām.

Polārblāzmas varētu būt lielākas un spožākas 

Tā kā šīs ģeomagnētiskās vētras ietriecas jonosfērā, tās var likt polārblāzmām mirdzēt lielām un spožām. Patlaban daudzviet Eiropā tiek iemūžinātas brīnišķīgas ziemeļblāzmas. 

Ar katru desmitgadi mēs kļūstam aizvien atkarīgāki no elektrības un citām tehnoloģijām, uzsvēra Ovens. Un pēdējais saules cikls, kas sasniedza maksimumu ap 2010. gadu, bija īpaši kluss un, iespējams, mums radīja viltus drošības sajūtu.

"Tas bija mazākais, kāds mums bija aptuveni simts gadus," sacīja eksperts. 

Tomēr mums nedraud tiešas briesmas. Fiziķi prognozē, ka šis cikls nebūs lielākais, kādu jebkad esam redzējuši. Turklāt zinātnieki arvien labāk spēj prognozēt vētras, lai mēs varētu tām sagatavoties.