"Tēvs nomira, nesasniedzot sapņus." Mūziķes Alises Haijimas stāsts

"Mana bērnība ir neordināra," stāsta Alise Haijima. "Esmu pirmā latviešu un japāņu jauktene. Piedzimu Latvijā, bet pārvācāmies uz Japānu dzīvot, mans tēvs bija japānis. Es piedzimu kā blonda, čirkaina, gara auguma meitene, kura ļoti izcēlās pārējo bērnu vidū, jo Āzijā bērni ir maziņi, melniem matiem, melnām, apaļām actiņām. Jau no mazotnes es sajutu atšķirību, ka esmu citādāka."

Tā pa īstam savu citādību Alise sāka apzināties skolā, jau pēc atgriešanās Latvijā. "Līdz 11 gadiem dzīvoju Japānā, pēc tam Latvijā, bet nevienā valstī nejutos īsti iederējusies. Kad tikko pārvācos uz Latviju, es nemācēju tik labi runāt latviski. Es sapratu, jo mamma ar mani Japānā runāja tikai latviski, bet es viņai atbildēju japāniski. Kiš miš mainījām valodas, bet sapratāmies."

Atgriežoties Latvijā, sākums bija grūts. "Gribēju iepatikties cilvēkiem, lai man būtu draugi, lai man būtu cieņa no citiem cilvēkiem. Lai nav tā, ka man uzreiz uzliek šilti: ārzemniece – es ar tevi nedraudzējos, es tevi šeit negribu. Apcelšanu bija daudz, ar to saskaros visu savu dzīvi. Šeit cilvēkiem šķietami izskatās, ka es esmu vairāk kā japāniete, bet tur es vispār neizskatos pēc japānietes.

Tagad esmu to visu izdzīvojusi un izprocesējusi galvā, ka būt citādākai un atšķirīgai ir labi," saka Alise Haijima.

Alise atklāj, ka joprojām ilgojas pēc tēva. "Man no viņa nāk mūzikas prasmes, viņš mani iemācīja būt spēcīgai, viņš bija arī vienīgais cilvēks, kurš mani no sirds atbalstīja mūzikā." Alisei mīļas ir atmiņas par bērnību Japānā, kur tēvs viņu katru nedēļu vedis uz karaoke bāriem dziedāt – kā zināms, Japāna ir karaoke dzimtene.

"Tēvs nomira, nesasniedzot sapņus. Es baidījos, ka man arī tā notiks. Man ir milzīgs darbaholisms," saka Alise, stāstot, kā pēc pārstrādāšanās studējot, strādājot un piedaloties koncertos, nokļuvusi slimnīcā nāvei nolemto palātā. 

Viņa jūt atbildību izpausties mūzikā maksimāli – lai tēvs sasniegtu savus sapņus caur viņu. "Jo viņa sapņi ir mani sapņi."

Alises ģimenē visi ir akadēmiski izglītoti cilvēki, un mūziķu viņu vidū nav. Visu mūžu Alise dzimšanas dienās saņēmusi no radiniekiem apsveikuma kartītes ar veiksmes vēlējumiem mācībās, tikai veiksmes vēlējuma mūzikā nav bijis neviena...

"Tagad mana ģimene mani atbalsta. Mums vajadzēja ļoti ilgi tikt līdz šai pozīcijai, kur esam. Mēs esam norunājuši, ka sapņiem ir jātic, sapņus ir jāmēģina realizēt. Es visu laiku cenšos parādīt, ka strādāju, ka tā nav tikai fāze, ka es gribu būt zvaigzne, ka gribu būt dziedātāja. Tās tiešām ir manas dzīves ambīcijas, es strādāju priekš tā un nebaidos ieguldīt darbu. Un tādā veidā es beidzot, iespējams, pierunāju gan mammu, gan citus radiniekus, ka ar to nodarbojos nopietni."