Ar Viktoriju mēs iepazināmies 2022. gada 25. februārī. Krievijas kara Ukrainā otrajā dienā. Toreiz no sprādzieniem viņas tuvinieki kopā ar citām ukraiņu ģimenēm slēpās Kahovkas daudzdzīvokļu nama pagrabā. "Daudzi aizbrauca prom, baidoties, kas notiks rīt [24. februārī]. Nezinu, protams, vai rīt būs elektrība. Pati saproti, kāds datums. Vai būs rīts... Man no rītiem modinātāja vietā skan trauksme. Un tas ir labs rīts. Slikts ir tad, kad nogrand sprādziens," kara noziedznieka Putina armijas iebrukuma Ukrainā gadadienas priekšvakarā saka Viktorija.

Pirms gada Viktorija ar ģimeni un citiem tuviniekiem baidījās no kara, taču neviens neticēja, ka tas sāksies.

"23. februārī aizgāju vēlu gulēt, strādāju kā parasti, prātā bija ļoti daudz ideju internetveikala "Instagram" lapai. Man bija daudz plānu nākamajam rītam, vīram bija jādodas uz darbu, meitai – uz bērnudārzu. Atceros, ka ar meitu mācījāmies dzejolīti 8. martam.

Četros no rīta nograndušo sprādzienu mēs noturējām par pērkonu, no kā pat logi nodrebēja. Ar vīru pielēcām kājās no otrā sprādziena. Kas tas ir? Nevar būt, ka karš! Vīrs pielēca kājās un lika nekavējoties savākt dokumentus un nepieciešamākās mantas.

Sprādzieni turpinās. Rokas trīc, asaras birst aumaļām, skatos uz meitiņu, kura saldi guļ, un domāju – viņa taču vēl ir tik maza…

Komentāri
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp