"Fizioloģiski esmu vīrietis, psiholoģiski – sieviete." Aleksandras stāsts

Aleksandra piedzima kā puisis, bet uztver sevi kā sievieti. Pusaudža gados centās parādīt vīrišķību un aktīvi iesaistījās sportā. Bet saprata, ka nevar ignorēt savas sajūtas un slēpt to no sevis. Tāpēc devās pie psihiatra, lai saņemtu diagnozi – transseksuālisms. Tas viņai ļauj sākt dzimuma maiņas procedūru.

Aleksandra stāsta, ka sajūta, ka kaut kas nav tā, kā vajag, viņai bijusi kopš agras bērnības. To, ka tas saistīts ar dzimumu, viņa saprata pusaudža gados. "Diezgan agresīva vide, mēģini slēpt to ideju pati no sevis... Daudz sportoju, visu, kas manī bija no puiša, mēģināju izrādīt, izārdīties.

18 gados sāku domāt par fizioloģiju, kā tas strādā, sāka parādīties arī kaut kāda informācija, sāku saprast, kas ar mani notiek. Tu kļūsti vecāka, nāk klāt kāda kārtējā pazīme, kas saistīta ar dzimumu, un tā tev liek justies diskomfortā."

Aleksandra stāsta: "Mēģināju to slēpt pati no sevis. Sākās problēmas ar narkotikām, jauno gadu no 2006. uz 2007. gadu pavadīju rehabilitācijā. Tur arī sapratu, ka no sevis es to slēpt vairs nevaru. Protams, bija bailes pieņemt to ideju, ka tev ir transseksualitāte, zinot, kā sabiedrība pret to attiecas. Otra lieta – saprast, kur var griezties, lai kaut ko darītu."

Pirms gadiem desmit Aleksandra jau bija mēģinājusi apmeklēt dažus psihiatrus valsts iestādēs. Viņa stāsta, ka uztrāpījusi uz omīti, kura jautājusi, vai Aleksandra nenodarbojas ar baletu.

"Tāda sajūta, ka vai nu nesaprot, vai di%$#t pasūta. Mēģināju iet pie privātajiem psihologiem, tie par tavu naudu ir gatavi runāt, cik vēlies, bet atbildību uzņemties un uzlikt diagnozes negrib," atceras Aleksandra.

"Četrus piecus gadus bija stāvoklis, kad es vairs nevarēju ar sevi tikt galā – vai nu pa logu lēkt, vai tomēr kaut ko darīt.

Savācos, caur valsts institūcijām atkal sāku staigāt pie ārstiem. Vienā no vietām man teica: ko es pateikšu jūsu ģimenei, ja būs kaut kādas pretenzijas?

Nu ko jūs pateiksiet manai ģimenei? Man ir 36 gadi!

Lemtspējīgs vecums jau!"

Ārkārtīgi svarīgi bija atrast īsto endokrinoloģi. Par savu endokrinoloģi Aleksandra saka:

“Viņa man izglāba dzīvību.

Viņa bija piektais endokrinologs, pie kuras ar ar savu dokumentu paku atnācu. Pie kā vien gāju, katru reizi man parādīja uz durvīm, bet viņa paņēma mani aiz rokas, paskatījās man acīs un pateica, ka viss būs labi. Tas bija pagājušā gada 3. februārī. Un no pagājušā gada 10. februāra man ir hormonterapija."

Ārstu konsīliju Aleksandra jau izgājusi, tūlīt viņai būs būs jauni dokumenti. Šobrīd Aleksandra meklē ķirurgu. Par operāciju Aleksandra saka: "Gribas pēc iespējas ātrāk. Šobrīd man ir 40 gadi. Šie 40 gadi, pavadīti ar manām "vīrieša daļām", mani traucē."