"Uz diviem bērniem man atņemtas vecāku tiesības." Anastasijas zaudētā cīņa

Kad Anastasijai bija astoņi gadi un viņas brālim seši, viņi nonāca bērnunamā. Iemesls – mammas alkoholisms. Tēvu viņa neatceras, zināms, ka viņš devies uz mājām, uz Krieviju.

Anastasija atceras, ka pēdējais piliens bijis tas, ka viņi abi ar brāli apēduši pēdējo maizes gabalu, kas mājās bijis, un mamma staigājusi pa visu ciemu, viņus meklējot, lai kārtīgi sadotu ar siksnu. Kaimiņi vairs nav spējuši to izturēt un izsaukuši policiju. "Mātei tika dots mēnesis laika, lai viņa pierādītu, ka spēj rūpēties par bērniem, tas diemžēl nenotika," saka Anastasija.

Bērnunamā citi bērni Anastasiju izsmēja, bieži nežēlīgi izjokoja: pasauca viņu vai viņas brāli pie telefona – mamma zvanot. Kad abi klupdami krizdami skrējuši pie bērnunama stacionārā telefona, klausulē skanējis: pī, pī, pī... Mamma nekad nezvanīja. Anastasija nodzīvoja bērnunamā 10 gadus un ļoti ilgojās pēc mammas mīlestības, ko tā arī nekad nesaņēma.

Anastasija saka: "Viņai ir 56 gadi, un viņa ir alkohola varā. Mana mamma neatzīst savu vainu, savu kļūdu, ka mēs esam auguši bērnunamā.

Kaut kur sirdī es esmu viņai piedevusi.

Varu viņai pateikt paldies, ka esmu uzaugusi bērnunamā. Man bija jumts virs galvas, man bija silts apģērbs, man bija silts ēdiens, esmu izskolota. Tas ir labākais, kas varēja notikt.

Man daudzi teikuši, ka es būšu tāda pati kā mamma – alkoholiķe. Bet, paskatoties uz mammu, - nē."

Anastasija stāsta, ka brālis mammai nespēj piedot bērnunamā pavadīto bērnību. "Brālim ir meitiņa, kuru mūsu mamma nav redzējusi. Jo brālim ir nosacījums – kad māte pārstās lietot alkoholu, kad aizies nokodēties labprātīgi, tad viņa arī satiksies ar savu mazmeitu. Māte ir pateikusi, ka nekad. Līdz ar to brāļa bērnus viņa nekad neredzēs."

Par sevi Anastasija saka – tas stāsts sen jau izsāpējis. Viņa gribētu, lai visas ģimenes, visi vecāki saprot, ka vecāku mīlestība ir tas, kā bērniem visvairāk trūkst.

"Domāju, ka maniem bērniem pietika mīlestības. Bet... divi bērni ar mani nedzīvo," atklāj Anastasija. "Man ir pieci bērni. Bijušas sešas grūtniecības. Esmu savā dzīvē vienreiz veikusi abortu, tāpēc, ka nobijos - ko es darīšu viena pati ar diviem bērniem. Esmu pateicīga debesīm, Dievam, ka pēc šīs manas kļūdas man ir bijusi iespēja piedzemdēt vēl kādu bērniņu. Es pat nezinu, kam es varētu pateikt paldies, ka jaunākie bērni ir ar mani."

No pieciem bērniem kopā ar Anastasiju dzīvo divi. "Mana vecākā meita, kurai ir 16 gadu, dzīvo pie tēva. Cenšos uzturēt ar viņu kontaktus, cenšos sniegt savu mīlestību, bet uzspiest savu es viņai nevaru," stāsta Anastasija.

Vissāpīgākais ir stāsts par diviem bērniem, uz kuriem Anastasijai atņemtas vecāku tiesības. To Anastasija sauc par zemūdens akmeni savā dzīvē. "Bija ierosināta tiesa, un uz tiem diviem bērniem man ir atņemtas vecāku tiesības. Pēc tiesas bērni tika pārvietoti no vienas audžuģimenes pie otras, kurā viņi tagad dzīvo. Diemžēl šī ģimene atteicās atļaut, ka es sūtu kaut vai divreiz gadā dāvanas, kas būtu viņu dzimšanas dienās."

Par zaudētajām vecāku tiesībām Anastasija saka: "Tā ir mana zaudēta cīņa."