90 stundas zem gruvešiem ar 10 dienas vecu mazuli. Brīnumains izglābšanās stāsts (1)

Kad Nekla Kamuza 27. janvārī dzemdēja savu otro dēlu, viņa nosauca viņu par Džagizu, kas nozīmē "drosmīgais".

Džagizs bija 10 dienas vecs, kad 4.17 pēc vietējā laika Hatajas provincē Turcijas dienvidos sākās zemestrīce.

Nekla bija nomodā un zīdīja dēlu. Mirkli vēlāk viņi tika aprakti zem gruvešiem.

Nekla un viņas ģimene dzīvoja Samandagas pilsētā modernas piecstāvu ēkas otrajā stāvā. Tā bija "jauka ēka", viņa saka, un tur ģimene jutās droši.

"Kad sākās zemestrīce, gribēju iet pie vīra, kurš atradās otrā istabā. Bet, kad viņš nāca pie manis ar mūsu otru dēlu, viņiem virsū uzkrita drēbju skapis, un viņi nevarēja pārvietoties.

Zemestrīcei kļūstot stiprākai, gruva siena, telpa drebēja, viss kustējās. Kad drebēšana apstājās, es sākumā nesapratu, ka esmu nokritusi vienu stāvu zemāk. Kliedzu viņu vārdus, bet atbildes nebija," stāsta Nekla.

33 gadus vecā sieviete gulēja gruvešos, joprojām turot pie krūtīm piespiestu mazuli. Blakus nokritušais skapis izglāba viņu dzīvības, neļaujot lielai betona plāksnei viņus saspiest.

Nekla ar mazo Džagizu šādā pozā palika guļam gandrīz četras dienas.

Pirmā diena

Sev par milzīgu ar atvieglojumu Nekla uzreiz saprata, ka Džagizs viņas rokās joprojām elpo. Putekļu dēļ sākumā elpot bija grūti, bet ar laiku tie nosēdās.

Guļot zem gruvešiem vienā pidžamā, Nekla nevarēja redzēt neko citu, kā vien piķa melnu tumsu. Viņai bija jāpaļaujas uz citām maņām, lai saprastu, kas notiek. Gruvešos vismaz bija silti.

Viņa juta, ka zem muguras ir bērnu rotaļlietas, taču nevarēja pakustēties, lai iekārtotos ērtāk. Viss pārējais bija tikai betons un gruži.

Tālumā Nekla varēja dzirdēt balsis. Viņa mēģināja kliegt pēc palīdzības un dauzīt pa drēbju skapi.

"Vai tur ir kāds? Vai kāds mani dzird?" viņa kliedza.

Kad neviens neatsaucās, viņa savāca mazākus betona gabalus, kas bija nokrituši viņai blakus. Sieviete sita tos pret drēbju skapi, cerot, ka sitieni būs skaļāki. Tomēr neviens neatsaucās.

Nekla saprata, ka pastāv iespēja, ka neviens neieradīsies.

"Es biju pārbijusies," viņa saka.

Laika izjūta pazuda tumsā zem gruvešiem 

Tumsā zem drupām Nekla zaudēja laika izjūtu.

Viss, ko viņa zināja, bija tas, ka viņai jārūpējas par Džagizu. Paveicās, ka ierobežotajā telpā viņa tomēr varēja barot mazuli ar krūti. Viņai pašai nebija ūdens un ēdamā. Izmisumā viņa neveiksmīgi mēģināja dzert pati savu pienu.

Nekla varēja sajust urbju dārdoņu virs galvas un sadzirdēt soļus un balsis, bet apslāpētās skaņas izklausījās ļoti tālas. Viņa nolēma taupīt enerģiju un klusēt, taupot balsi gadījumam, ja trokšņi no ārpuses pienāktu tuvāk.

Nekla visu laiku domāja par savu ģimeni – par mazuli uz krūtīm un par vīru un dēlu, kuri pazuda kaut kur gruvešos. Viņa domāja arī par citiem mīļajiem – vai viņi ir sveiki un veseli, vai izglābušies.

Bija brīži, kad Nekla saprata, ka vairs neizkļūs ārā. Taču Džagiza klātbūtne deva viņai spēku cerēt. Mazulis pārsvarā gulēja. Kad viņš pamodās, Nekla viņu pabaroja, un viņš atkal aizmiga.

Brīnumainā izglābšanās 

Pēc vairāk nekā 90 stundām pazemē Nekla izdzirdēja suņu rejas. Sākumā viņa domāja, ka sapņo.

Suņu rejām sekoja balsu skaņas. "Vai jums viss kārtībā? Pieklauvējiet vienreiz, ja dzirdat!" kāds sauca. "Kādā dzīvoklī tu dzīvo?"

Viņa bija atrasta.

Glābēji piesardzīgi aizvāca gruvešus, lai atbrīvotu sievieti, kamēr viņa turēja Džagizu.

Tumsu pāršķēla luktura gaisma, kas iespīdēja Neklai acīs.

Kad glābēju komanda no Stambulas pašvaldības ugunsdzēsības departamenta jautāja, cik vecs ir Džagizs, Nekla nevarēja skaidri pateikt. Viņa zināja tikai to, ka tad, kad notika zemestrīce, mazulis bija 10 dienas vecs.

Vai mans otrs dēls ir dzīvs? 

Kad Džagizu nodeva glābējiem, Neklu no gruvešiem iznesa uz nestuvēm. Viņu sagaidīja pūlis, kurā viņa nevienu neatpazina.

Kad Neklu ielika ātrās palīdzības mašīnā, viņa izmisīgi meklēja apstiprinājumu, ka arī viņas otrs dēls ir izglābts.

Kad Nekla nokļuva slimnīcā, viņu jau sagaidīja radi, kuri pastāstīja, ka viņas vīrs Irfans un trīs gadus vecais dēls Džigits Kerims ir izglābti no drupām. Viņi pārvesti uz citu slimnīcu Adanas provincē, jo guvuši nopietnus stilbu un pēdu ievainojumus.

Nekla un Džagizs brīnumainā kārtā nebija nopietni savainoti. Viņi tika paturēti slimnīcā 24 stundas novērošanai.

Neklai ar mazuli vairs nebija māju, kur atgriezties, taču kāds radinieks viņus aizveda uz pagaidu telti. Tajā tagad dzīvo 13 cilvēki - visi zaudējuši savas mājas. Teltī ģimenes atbalsta cita citu, uz mazas plīts vārot kafiju, spēlē šahu un dalās piedzīvotajā.

Nekla domā, ka ir parādā Džagizam par viņas dzīvības glābšanu. "Ja mans bērniņš nebūtu bijis pietiekami spēcīgs, lai izdzīvotu, arī manis vairs nebūtu," viņa saka. Viņas vienīgais sapnis tagad ir, lai dēlam vairs nekad nekas tāds nebūtu jāpiedzīvo.

"Es esmu ļoti priecīga, ka viņš ir tik maziņš un neko neatcerēsies," saka Nekla.

Ar vīru un vecāko dēliņu Nekla pagaidām sazvanās – viņi joprojām ārstējas slimnīcā. Videozvanā abi smaida un māj ar roku. "Sveiks, cīnītāj!" Irfans caur ekrānu uzrunā savu jaunāko dēlu.