Pagājušā gada aprīlī notika vairākas provokācijas, lai visticamāk radītu pamatu Krievijai nākt un ieviest kārtību. Trīs vīrieši ar granātmetējiem apšaudīja Piedņestras specdienesta ēku.
Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns skaidro: "Tas ir Krievijas rokraksts. Izveidot iesaldētos konfliktus, kas jebkurā brīdī var atdzīvoties, un tādi konflikti ir potenciāli vairākās vietās un tādas tā sauktās valsts ir ne tikai Piedņestra, Dienvidosetija, Abhāzija Gruzijas teritorijā, Kalnu Karabaha Azerbaidžānas teritorijā.
Tur, protams, stāsts ir citādāks. Un pavisam nesen arī tā sauktās Luganskas un Doneckas tautas republikas bija līdzīgs stāsts.
Kur Krievija izveido šādas teritorijas, pat atzīst par neatkarīgām. Protams, ar valstiskumu tur ir diezgan maz saiknes. Un Piedņestru noteikti Krievija atstāja kā kārti uz nākotni. Gan attiecībā uz Moldovu, gan uz Ukrainu, un tas ir veids, kā kontrolēt šīs valsts likteni."
Tagad jau pēc visa notikušā žurnālisti spējuši izsekot gan kā Antjufejevs pirms 2014. gada regulāri ar viltoru pasi iebraucis Ukrainā un no Odesas lidojis uz Maskavu.
Gan kā pa Ukrainu pārvietojies ar diplomātisko transportu. Moldovas žurnālisti saka - ja ukraiņi jau laikus būtu neitralizējuši Antjufejevu, iespējams tas ietekmētu vēlāk notiekošo Krimā un Donbasā.
Vēl pirms 8 gadiem mediji Latvijā ziņoja, ka bijušo OMONieti Antjufejevu mūsu valsts ir izsludinājusi starptautiskajā meklēšanā. Tomēr kā apliecina Ģenerālprokuratūra, Latvija šobrīd šo personu vairs nemeklē.
Tieslietu ministre uzskata, ka Latvijai būtu jāparūpējas, lai tādi civlēki kā Antjufejevs līdz mūža galam atrastos visos meklēšanas sarakstos.
Latvijā šo gadu laika notiesāti omonieši, kuri bija vidējā līmeņa kaujinieki - pavēļu izpildītāji. Krietni aktīvāk rīkojas Lietuva, kas omoniešus meklē joprojām.
Un arī mēģina saukt pie atbildības par pastrādāto, šādi izpelnoties asu Krievijas nosodījumu.
Pirms 7 gadiem tā brīža Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers publiski paziņoja, ka Latvijā OMONiešus vairs neesot iespējams saukt pie atbildības. Jo Lietuvā šie noziegumi tikuši traktēti kā genocīds, tādējādi tiem nav noilguma. Taču Latvijā skatīti kā nodevība un dienesta stāvokļa izmantošana, pielietojot vardarbību.