Latviešu medmāsas vēstule pēdējā darba dienā pirms došanās strādāt uz Norvēģiju

Latviju, kolēģus un pacientus medmāsa Lauma nepamet ar vieglu sirdi. Nav arī dusmu vai aizvainojuma, bet – gribas dzīvot. Ar Laumas Sprogas-Jankovičas atļauju publicējam viņas vēstuli. Par atvadu vēstuli to negribētos saukt, jo medmāsa pieļauj – varbūt kādreiz viņa atgriezīsies Latvijas medicīnā. Varbūt...

"Esmu uzrakstījusi atlūgumus abās savās mīļajās darbavietās. Biju strādājusi daudz par daudz normālam cilvēkam, taču manas ambīcijas, mani neatceļamie izdevumi ir tādi, kas prasa strādāt daudz. Šķirtai sievietei, alimentu maksātājai, kas īrē dzīvokli un sūta bērnu studēt, ar vienu darba vietā nopelnāmo algu nepietiek. Bet rēķini aug. Un meklēt vīrieti kopdzīvei tādēļ, lai tas man mazinātu finansiālo slogu šķiet ne īsti OK. Tas būtu tas pats, kas vīrietim meklēt sievieti tādēļ, lai kāds sakopj māju, izmazgā veļu un pagatavo ēst.

Citām - sirsnīgām attiecībām laika neatliek. Patiesībā, atliek laika tikai pagulēt, sakopt māju, aiztriekt savu miesu uz kārtējiem kvalifikācijas uzturēšanas un paaugstināšanas kursiem. Dzīvot laika nav.

Studēt medicīnu es izvēlējos apzinātā vecumā. Man bija 29 gadi, kad ieguvu pirmo diplomu. Ātrāk nesanāca. Un man patika. Man arī patīk. Es nenožēloju profesijas izvēli. Es varu un man pat patīk strādāt ātri, kvalitatīvi un dažkārt izdarīt vairāk, kā gaidīts. Darīt tā, kā pati vēlos saņemt jebko - pa īstam un uz 100% tā, kā vajag. Tā arī es darīju. Daudz un stipri par daudz no vienas puses. Bet no otras puses - ja es nebūtu bijusi izdegusi, ja nebūtu bijis jāpiedzīvo tāds grūtums, kas bija jāizdzīvo, es turpinātu sadegt.

Man ir bijuši fantastiski kolēģi, un vadītāji ir bijuši nevis bosi, bet līderi - arī ar sirdi un terminatora darba spējām. Un smagos brīžos slimnīca bija kā labs draugs - mēs salāgojāmies, man nāca pretī... Bija laiks, kad es tikai darbā jutos funkcionēt spējīga, jo, uzvelkot formu, mēs mediķi, kļūstam vairs ne par sevi. Emocijas un savs grūtums paliek otrā plānā, reizēm pat piemirstas.

Ne es pirmā, ne pēdējā...

Pēdējie gadi ir bijuši smagi, tie ir atstājuši nospiedumu ikviena cilvēka raksturā un uztverē. Pacienti komunikācijā ir kļuvuši “grūtāki”. Sistēma ar visu galā netiek. Tā brauc uz idejas vārdā visu paveikt gatavo rezervēm. Tomēr tās ir limitētas.

Lasu es par budžeta samazināšanu stacionāriem, ka celšot algas, bet kontrolēs nostrādātās stundas ne tikai vienā iestādē. Strādāt nav kam, virsstundas īsti nevar apmaksāt - tas ir cikliski un reizēm var, reizēm ne - mediķu algas un virsstundas līdz galam atrisinātas nav.

Var to visu “norīt” un samierināties cerībā uz kaut ko, piemēram, uz priekšnieku noturību cīņā par padoto interesēm. Es biju izvēlējusies būt pie tādiem, kas prasa, var sabraņīt, vienmēr par svētām turējuši pacienta intereses un vajadzības, bet par to arī bijuši īsta mūra siena. Paldies par to RAKUS Gaiļezers Neatliekamās medicīniskās palīdzības klīnikas vadītājam Aleksejam Višņakovam un NMPD BAC “Krasts” vadītājam Rafaelam Ciekuram. Tās stundas, ko viņi spēj strādāt, paveikt nepaveicamo ar limitētiem resursiem, esot dažādās lomās un kvalitātēs, visu paspējot un par svētu turot kvalitāti - es to apbrīnoju.

No Latvijas medicīnas es aizeju, vismaz uz laiku, ne aiz dusmām, ne aizvainojuma. Man bija vislabākais un vislabākie. Taču es gribu dzīvot arī dzīvi.

Es negribu dzirdēt, ka man bērns nav jāizglīto obligāti - lai cīnās pats. Es GRIBU atļauties nopirkt grāmatu un vasarā ar bērniem aizbraukt ekskursijā kaut pa Latviju, izvizināties ar katamarānu vai aiziet uz teātri. Es negribu, lai bērni par normu uzskata, kad jādzīvo viens otram uz galvas, jālieto, paldies Dievam, atdotās drēbes un pusgadu iepriekš jāplāno budžetu tam, lai salabotu zobu, ja strādā normālu stundu skaitu.

Es gribu, lai man ir laiks ar bērniem runāt un diskutēt par sabiedrības aktualitātēm, lai man ir laiks aizbraukt pie radiem un lai ir par ko. Es gribu, lai bērni ir motivēti studēt, nevis vēro cīņu ar izdzīvošanu pēc studijām. Es gribu, lai spēju iedvesmot, nevis knapi vilkt kājas un aiz pārpūles vemt un cīnīties ar reiboņiem, kad aprūpēju pacientu.

Es gribu, lai bērni redz, ka ir jāpieņem lēmumi, kā tas notiek, un ka ne vienmēr atteikties no labas vides ir viegli. Kā radīt pārmaiņas dzīvē – ka viss nenotiek tikai tāpēc, ka tā iegriezās apstākļi. Es negribu, lai viņi būtu cietēju tradīcijas piekritēji. Ciešanu kultūra nav produktīva. Tā nerada pārmaiņas.

Šobrīd Veselības ministrija un veselības aprūpes sistēma kopumā ir joprojām bēdīgā stāvoklī. Es tajā esmu savu artavu devusi.

Bet valsts nevar man argumentēti pamatot, kā var būt, ka Pasaules Veselības Organizācijas ieteikumus par atvēlamo finansējumu no IKP neņem vērā, ka nav ilgtermiņa vīzijas, ka joprojām tikai optimizē un prasa.

Reizi piecos gados mums jāpierāda atbilstība profesijai, jāmācās, jāpierāda inspekcijā. Tikmēr valsts ne vienmēr spēj pildīt iepriekšējā valdības sastāva solīto.

Šobrīd valsts vienkārši nevar atļauties mani un daudzus manus kolēģus, kuri būtu spējuši sniegt kvalitatīvu pakalpojumu. Tagad mēs strādāsim citur. Kvalitatīvi, bet limitēti, kā pieņemts civilizētā valstī un par adekvātu samaksu.

Es neizslēdzu to, ka varētu atgriezties Latvijas medicīnā. Kādreiz. Vēlāk. Tikmēr - laiks celties, sapurināties un iet uz jauniem izaicinājumiem un kvalitātēm. Jo... dzīve ir kustība. Ja nav virzības uz priekšu vai augšu, notiek regress. Kā ābols - tas aug, nobriest un sapūst vai arī kļūst par ābolu pīrāgu, sukādi vai sulu. Lai jaunās kvalitātes iegūtu, nepieciešami zināmi vides un citi ietekmes faktori.

Veiksmi un izturību kolēģiem un paldies par kopā pacientiem kalpoto laiku visiem, no kuriem nav izdevies atvadīties klātienē! Jūs esat fantastiski!"