Dzīve izdevusies! Statusa simboli Latvijā: no somiņām un krosenēm līdz flomāsteriem un sekotājiem sociālajos tīklos (2)

Bet nu – cik gan var runāt par tām somiņām. Kādas mūsdienās vēl ir statusa lietas, ko cilvēkiem šķiet svarīgi iegādāties, varbūt pat kolekcionēt un noteikti parādīt citiem?

Melni zābaki ar zelta papēžiem, Holivudas smaids un citas lietas

Marta: Jaunatnei joprojām topā ir "Nike".

Evija: Noteikti kaut kas ar krosenēm saistīts.

Zane: Zobi (tādi nedabīgi balti, lai var redzēt, ka tur ir ieguldīts un ieguldīts). Holivudas smaids.

Viesturs: Tas gan nav par mani, bet domāju, ja cilvēks var nopirkt pēdējo "iPhone" ar lielāko datu ietilpību, samaksājot pilnu summu, tad tomēr ir veicies!

Maruta: KURPES! Un tām jābūt trakām - lai krāsas bango, lai bruļiki klankš, lai visi skatās. Un nav pat tā, ka visas ir dārgas vai zīmolu. Pēdējais jaunieguvums - melni zābaki ar zelta papēžiem. Pēc traka suņa.

Uģis: Izklausīšos oldskūlīgi, bet večiem, manuprāt, tas ir labs pulkstenis (ne desmitiem tūkstošu vērts, tā ir otra galējība, bet kaut vai dažus tūkstošus vērts Šveices pulkstenis) un labi, kvalitatīvi apavi.

Sindra: Skolēniem turīguma rādītājs šobrīd ir "Poskas" flomāsteri. Jo vairāk dažādas krāsiņas var nokraut uz galda stundas laikā, jo krutāks esi… viena "poška" maksā ap 2,60 eiro.

Verners: "Cybex" bērnu rati. "KitchenAid" virtuves tehnika. "Mullberry" bulciņas un kūciņas.

Kristaps: Vīriešiem noteikti prestižu nosaka apavi, uzvalks, pulkstenis un auto. Sievietēm - kurpes, apģērbs, somiņas un rotaslietas.

Jāatceras, ka ar bižutēriju šeit neizšmauksi un arī, ja esi pārlieku dārgi apģērbies neatbilstoši savam statusam, tevi ļoti ātri atmaskos, kas šajā sabiedrības slānī ir diezgan muļķīgi.

Baiba: Reizēm tas ir vajadzīgs, ja strādā, teiksim, augstā gala pārdošanā vai pieder uzņēmums. Nu neatbrauksi pie klienta vecā mašīnā un lētās kurpēs. Zinu cilvēkus, kuriem brendi "so-so", diezgan pie kājas, bet klientu dēļ vajag. Galvenokārt mašīna, jo tas ir pirmais, ko redz.

1000 sekotāji par 10 dolāriem

Anita: Tie nav priekšmeti.

Bet, ja cilvēks var atļauties ceļot, viņš ir bagāts. Es, piemēram, esmu bagātniece uz vietējo fona, ja esmu kādā zemē, kur standarta mēnešalga simt divsimt eiro, pat ja man tobrīd mugurā ir kādas humpalas, ko pirms atpakaļlidojuma izmest. Savukārt uz mana fona izceļas tie, kas neiespringstot dodas ceļojumos, kuri izmaksātu trīs četras manas mēnešalgas.

Svens: Sekotāju skaits. Zināmās aprindās tas ir tas gailītis, ar kuru mērās.

Baiba: Un īpaši smieklīgi man tas tagad liekas, kad nopirku 1000 sekotājus par 10 dolāriem. Un, jo vairāk pērc, jo lētāk - kā ar visu. 10 000 laikam bija 40 dolāri.

Svens: Zīmēšanās kļūst lētāka un pieejamāka masām! Tas tev nav zelta roleksu nopirkt. Es pat domāju, ka no pēdējā būtu mazāk labuma. Šeit neviens neprastu novērtēt.

Ingmāra: Liekas, iet uz JRT ir kļuvis par ko līdzīgu prestiža apliecinājumam.

Selga: Plastiskās operācijas. Nu, tur lūpas, pupi, anti-age. Tad toč visi redz, ka naudas kā spaļu.

Dita: Manam bērnam statusa mēraukla ir "Apple" telefons un "Jordan" botas. Man - iespēja iztikt, nestrādājot algotu darbu.

Finansiāla brīvība neiespringstot samaksāt rēķinus, da kaut par malku vai elektrību, un vēl atliek (gan nauda, gan brīvs laiks) nodarboties ar saviem hobijiem, vai tā būtu puķu kolekcija vai ceļošana, gleznošana vai alpīnisms, kulinārija vai grāmatu lasīšana.

Samaksāt maksas ārstam, kad vajag un cik vajag, nopirkt jebkura līmeņa zāles, operāciju, protēzi - veselības aprūpes pieejamība. Aizej pie zobārsta vai nopērc brilles - un vari samaksāt. Viss, tad man pirksti vēdeklī, esmu kruta.

Anita: Bet vispār brendu valodā runājošajiem ir svarīgi būt tur, kur šo valodu lasa. Citādi bezjēdzīgi. Nu nāks man pretī cilvēks Kenzo smaržās un aizies. Es jau neatpazīstu tak.

Kas kopīgs ķīniešu miljonāram un kazahu bēglim

Baiba: Es strādāju turīgu akadēmiķu vidē, kur ar brendiem nav pieņemts zīmēties, tieši otrādi, tas skaitītos sliktais tonis. Mums ir viena sieviete, kas drausmīgi pucējas un staigā brendos, visi tā labsirdīgi par viņu iesmīn. Kaut kādi mazie prieciņi ir elektroauto vai antīkie auto. Prioritātes ir nekustamie īpašumi un izglītība bērniem.

Sandra: Statusa simboli ir neuzkrītoši un pavalkāti. Man - "Marmot" apģērbs, ievalkāti, acīm redzami ērti labu zīmolu tūristu/taku skriešanas zābaki. Kāds, domājams, īpašām atmiņām saistīts, apbružāts stiprinājums pie somas. Tādas nelielas, acīmredzami laikietilpīga un darbietilpīga hobija/ekipējuma detaļas, ko cilvēkam gribas paraut līdzi no saviem laimīgajiem brīžiem uz darbu, pie sarunu galda, mugurā.

Baiba: Vispār jau pa īstam bagāti, nu ļoti bagāti cilvēki nezīmējas.

Man ir viens draugs, ķīniešu miljonārs, kad atbrauc uz Rīgu, izskatās pēc kazahu bēgļa. Nosēdinās uz ielas, kapeiciņu iedos. Bet cilvēkam pieder ntie īpašumi Manhetenā, Lasvegasā un kur tik vēl ne.

Laima: Tieši tā, man arī Stambulā ir viens vecs draugs - kungs ap 80, ar interesi staigā pa blusu tirgu, kaulējas par bronzas svečturiem, lai gan ir vairāku fabriku īpašnieks.

Ielāpi uz dvēseles caurumiem

Kristaps: Bet mans personīgais viedoklis ir, ka par prestižu personu var uzskatīt gudru cilvēku, kuram vērtības nav izrādīties un zīmēties, bet gan pilnvērtīgi dzīvot savu dzīvi.

Jā, tas var būt cilvēks, kurš pērk brendu lietas, bet pērk nevis tāpēc, lai parādītu, cik viņš kruts, bet gan tāpēc, ka tās ir kvalitatīvas un ērtas.

Jolanta: Piekrītu, ka prestižs simbols un prestižs cilvēks - tās ir divas dažādas pasaules. Pirmā, iespējams, bieži vien vairāk saistīta ar vēlmi ar materiālo bagātību kompensēt/piesegt garīgās pasaules nabadzību vai citus kompleksus.

Andra: Es teiktu, ka prestižs cilvēks ir tāds, kas ir ar sevi apmierināts. Nepieciešamība pēc prestiža simboliem liecina par pretējo. Un vispār - prestiža simboli kā tādi pēc savas sākotnējās būtības ir ielāpi uz dvēseles caurumiem. Starp citu, tas nenozīmē, ka man nepatīk skaistas lietas vai ceļojumi, pat ja es tos ne visus varu atļauties. Jautājums, priekš kam viņi ir vajadzīgi – lai baudītu vai lai lāpītos…

Sandija: Senos laikos, ap deviņdesmitajiem, kad mūsu TV sāka rādīt produktu reklāmas un mamma algas dienā brauca iepirkties uz Centrāltirgu, man šķita, ka labklājīga dzīve ir tad, kad "snikeru" var nopirkt, kad vien vēlies un tik daudz, cik gribi! Tagad secinu, ka cilvēks ir turīgs, ja viņam ir neuzkrītošas, bet pēc izskata dārgas rotas, kopta āda, mati, nagi (bet vēlreiz saku - neuzkrītoši) un kvalitatīva soma, visbiežāk - populāra zīmola.

Sintija: Šai lietai jāpieiet pa līmeņiem.

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka augstākais līmenis ir labi zobi, seja un augums. Turīgi cilvēki 50 gadu vecumā izskatās tāpat kā jaunībā, jo sevī ieguldījuši, par sevi rūpējušies, – lūk, tas ir prestiži.

Un apģērbs tādiem ir otršķirīgs. Mazāk turīgie liek akcentu uz apģērbu, jo tas vienmēr ir lētāk nekā ieguldīt sevī.

Šobrīd turīgums brendos vairs neizpaužas – drīzāk vērtīgajos brīžos, ko varu citiem un sev sagādāt: slavens mūziķis jubilejā, dārgs restorāns, skaista kleita bez brenda, kas radīta Latvijā… Tagad prestiži esot izvēlēties vietējos zīmolus, tā man nesen teica kāds ļoti pārticis cilvēks.

Personiski manas prioritātes mainījušās pilnīgi – visādi man ir bijis, daudz ko gribējies, bet tagad gribu, lai visi redz, ka mani bērni ir visskaistākie, vislabāk ģērbtie, visstilīgākie un visgudrākie…