"Viss process no sākuma līdz beigām aizņem piecas, nu, varbūt desmit minūtes, bet katru reizi mirkli pirms orgasma sasniegšanas es centos nomierināties, lai masturbēšanas procesu padarītu ilgāku. Tas ir kā visu laiku būt patīkami apreibušam."

Izmantojot šo tehniku, Neila skatījās pornogrāfiju un rotaļājās ar sevi divas trīs stundas katru dienu, septiņas dienas nedēļā.

Drīz vien vēlme pēc porno un masturbēšanas kļuva nepārvarama. Neila katru dienu centās savu atkarību attaisnot: "Es domāju - tas ir droši, es nesaķeršu slimības, skatoties porno, man nav jāpucējas. Viss notiek tikai pēc maniem noteikumiem un rezultāts vienmēr ir garantēts."

Bet, gluži kā ar narkotikām, drīz vien ierastās porno filmas vairs nedeva vēlamo rezultātu. "Es sāku ar tā dēvēto "vanilla porno" - sekss vīrietim ar sievieti vai sekss starp divām sievietēm, ļoti mierīgi un parasti, taču tas drīz vairs uz mani neiedarbojās. Mans prāts un ķermenis vienkārši pie tā pierada. Tas bija līdzīgi kā narkotiku atkarībā, kad nepieciešams palielināt devu. Manā gadījumā bija nepieciešams palielināt intensitāti," stāsta Neila.

"Sāku skatīties anālā seksa porno. Tad arī ar to vairs nepietika un es pievērsos grupveida seksa filmām. Bija kauns pašai no sevis, jo domāju, ka tas ir perversi un ar mani kaut kas nav kārtībā."

Ar kaunu saskaras katrs, kurš domā, ka ciešs no seksa atkarības. Kauns vienlaicīgi liek šiem cilvēkiem slēpties un klusēt par savu problēmu, kā arī ievelk tos aizvien dziļāk atkarībā. "Tas ir satraukuma un kauna kokteilis," saka Neila.

Porno arī mainīja viņas attieksmi pret vīriešiem - kad viņa meklēja sev partneri, vīrieša rakstura īpašības kļuva nebūtiskas. "Es meklēju, vai caur viņa kreklu ir redzama "sešpaka". Arī vidējais Anglijas vīriešu locekļa izmērs man bija par mazu... Bet tā nav pareizā pieeja, lai atrastu sev dzīvesbiedru."

Neilas kontā bija vairākas neizdevušās attiecības, taču pa īstam viņu sāka uztraukt fakts, ka tagad, lai uzbudinātos, viņai vajadzēja skatīties ļoti vardarbīgu porno.

"Es jautāju sev - ko tālāk? Vai drīz sākšu skatīties filmas, kur kādu nogalina?"

Neila pēc kāda laika pameta darbu un sāka mācīties, lai kļūtu par konsultanti. Tagad Neilai ir 40 gadu, viņa palīdz citiem cilvēkiem, kuri cieš no seksa atkarības. Viņa mācījās Laurela centrā Londonā - tā ir viena no nedaudzajām klīnikām Lielbritānijā, kas piedāvā šāda veida palīdzību. Taču, lai to saņemtu, pacientiem nākas maksāt, reizēm pat vairākus simtus mārciņu stundā, jo Nacionālais veselības dienests neatzīst atkarību no seksa kā slimību. 

Tas bija kā pasūtīt picu. Paula stāsts

Varbūt sievietes ir kautrīgākas un viņām grūtāk atzīt problēmu, taču Pauls palīdzību meklēt nekautrējas - gan tāpēc, ka viņš ir vīrietis, gan tāpēc, ka viņam atkarība radās tieši no seksa, nevis tikai skatīšanās.

Paulam ir 50 gadu, viņš tērpies baltā kreklā uz žaketē. Vīrietis atklāj, ka viņam atkarība no seksa sākusies pirms 30 gadiem, kad viņš vēl mācījies universitātē. Paulam bija romantiskas attiecības ar kādu meiteni, taču viņam sāka likties, ka ar to vien nepietiek.

"Es savu draudzeni ļoti mīlēju, bet kaut kādu iemeslu dēļ es devos pie prostitūtas," viņš stāsta.

"Toreiz es izmisīgi meklēju kādu aizraujošu seksuālo pieredzi, un es zināju, ka tas ir kas tāds, ko man nevajadzētu darīt. Nav runa par neuzticību - es nekad viņu nekrāptu ar citu meiteni, bet prostitūta bija kas cits."

Dažu nedēļu laikā Paula uzvedība pavisam mainījās.

"Man bija attiecības ar sešām meitenēm, tajā pašā laikā es divas trīs reizes nedēļā tāpat izmantoju prostitūtu pakalpojumus. Tas bija kā pasūtīt picu, kad esmu izsalcis. Es kaut ko gribu, es to varu dabūt, es par to aizmirstu."

Pēc kāda laika Pauls sāka nojaust, ka šāds dzīvesstils nav veselīgs. Bet, kad viņš sāka apsvērt iespēju meklēt palīdzību, vīrieti pieņēma darbā vietā, kur šāda uzvedība tika labi atalgota.

"Dzīvē notiek vienkārši neticamas lietas. Es apceļoju visu pasauli, pelnīju daudz naudas un regulāri apmeklēju Londonas striptīzbārus, izklaidējoties ar saviem darba kolēģiem," Pauls atceras. "Tajā brīdī es sāku domāt - varbūt man nav nekādu problēmu?"

Tomēr, par spīti šai videi, Paulu nepameta šaubas.

Viņš ar darba kolēģiem darba dienas vidū devās uz bāriem, kur striptīza dejotājas piedāvāja klēpja dejas, tērēja vairākus tūkstošus mārciņu un atkārtoja to vairākas reizes nedēļā. Taču viņš bija vienīgais, kurš turp devās arī nedēļas nogalēs. 

Tāpat kā Neila, arī Pauls atzīst, ka ar laiku parasts sekss vairs nedeva gaidīto apmierinājumu. Lai gan Pauls ir heteroseksuāls, viņš sāka ar seksu nodarboties arī ar citiem vīriešiem.

"Goda vārds, manī nav ne mazākās daļas homoseksualitātes - tajā laikā man bija vairākas ļoti daiļas draudzenes, tomēr es tik un tā gribēju seksu ar vīriešiem. Un tas viss tikai tāpēc, lai pieredzētu ko nebijušu."

Pauls pēc kāda laika saprata, ka bez seksa vairs nespēj dzīvot un domā par to visu laiku. Orgasma sasniegšana nebija mērķis - galvenais bija process un sajūtas, tāpēc arī Pauls tiecās pagarināt akta laiku līdz vairākām stundām.

"Vislielāko sajūsmu un uzbudinājumu izraisīja gaidas un domas par to, kas sekos. Pēdējā lieta, ko es vēlējos, bija orgasms, jo ar to viss beidzas."

Tagad Pauls dodas ārstēties uz Laurela centru un cenšas atlabt no seksa atkarības. Viņš nav izmantojis prostitūtu pakalpojumus jau vairākus gadus un jau vairākus mēnešus neskatās porno.

Viņa mērķis ir uzsākt kopdzīvi ar sievieti.

"Tā ir ļoti vientuļa slimība.

Vienā brīdī attapos ar apziņu, ka mans laiks uz šīs pasaules nav bezgalīgs.

Man nav bijušas patīkamas seksuālas attiecības ar kādu, ko mīlu un par ko rūpējos. Tas šo 30 gadu laikā man pietrūka visvairāk."