"Upurējām māju, lai glābtu pilsētu." Jēkabpils iedzīvotāju stāsti par dzīvi pēc postošajiem plūdiem (9)

Foto: Jura un Gata vecāku mājas

Viņš piebilst, ka, ierodoties Jēkabpilī, mamma vēl cepa pankūkas un draudzīgi aicināja pabrokastot. "Viņa teica: "Dēls, nāc ieēd! Redz kur morsiņš." Es teicu: "Kāds morsiņš?! Mums ir jāevakuējas! Mums ir jāmūk!" Viņa teica: "Nē, nē. Mēs visu sanesīsim uz otro stāvu un dzīvosim tur." Tad es mudināju un evakuēju vecākus."

Brāļi nekavējoties sameklēja pagaidu īres dzīvokli, kur izmitināja vecākus. Par evakuācijas procesu brāļi atminas: "Arī vecāki neko daudz nepaņēma līdzi, jo nodomāja, ka vienu dienu plūdi atnāks, bet nākamajā dienā aizplūdīs.

Ko tur daudz vajag… Nākamajā dienā visu paņemtu. Māte bija ļoti lielā šokā, ka ūdenī tik ilgi stāvēja māja. Ka nevarējām piekļūt mājai un nezinājām, vai vispār tur varēsim atgriezties."

Applūdis viss pirmais stāvs

Gata un viņa vecāku mājas pamatīgi tika applūdinātas 13. janvāra naktī. "Tā ir daba. Ļoti labi apzināmies, ka dzīvojam pie upes un šādas situācijas var rasties. Dambim parādījās sūce, un ūdens sāka plūst no dambja uz Pļaviņu ielas.

Tad dienesti šo sūci aiztaisīja, bet ūdens jau pamazām sāka nākt pāri dambim. Un no Daugavas augšteces tecēja lejā ūdens.

Tad pašvaldība aiztaisīja tuneli ciet, jo Daugavas otrā pusē ir pilsēta, un, lai nenopludinātu pilsētu, tunelim priekšā uztaisīja uzbērumu. Līdz ar to ūdens krājās kā baseinā un applūdināja visas tās mājas, kas atradās tilta otrajā pusē," atminas brāļi.

Viņi piebilst, ka principā izglābuši pilsētu no vēl lielākas nelaimes.

"Diemžēl uznāca šī nelaime. Es neteiktu, ka manai mājai ir lieli zaudējumi, bet mājas stāvoklis ir pasliktinājies. Tas, kas ir izremontēts, ir sabojājies. Es neesmu piedzīvojis tādus plūdus, tāpēc man tas bija ļoti liels šoks.

Mēs uzskatām, ka šī applūšana mūsu teritorijā tika izveidota mākslīgi – nosprostoja izeju tunelī, tāpēc applūdām. Ja nebūtu šis aizsprosts, tad mūsu mājai nebūtu tik lieli bojājumi. Mēs nebūtu tik daudz cietuši. Bet mēs neesam savtīgi.

Mēs saprotam: ja nebūtu applūdušas mūsu mājas, tad būtu applūdušas simtiem citu māju. Arī pilsēta, ļoti iespējams, nebūtu nosargāta, tādā veidā pašvaldība upurēja mūsu mājas, lai izglābtu pilsētu. Tā ir pareiza rīcība. Taču mums ir nepieciešama palīdzība, jo tas ir pašvaldības pieņemts lēmums mūs nopludināt," stāsta brāļi.

Lielas bažas par mājas konstrukcijas izturību

Gata un Jura mamma atminējusies, kā bija 1981. gadā, kad Jēkabpili arī skāra plūdi. "Ūdens ieplūda, bet nākamajā dienā aizskalojās prom. Divas nedēļas bija saulains un silts laiks, jo tas bija pavasaris. Mantas iznesa ārā, viss izžuva un nekas nepaspēja iesūkties," stāsta Gatis.

Brāļi norāda, ka būs nepieciešams ieguldīt milzīgu darbu, lai novērstu sekas. "Šobrīd māja ir piesūcināta ar ūdeni. Ieejot iekšā, viss smird. Viss ir ļoti lielā mitrumā. Pirmkārt, mājā ir plaisas, un ir bažas par mājas konstrukcijas izturību.

Otrkārt, mājā nav kanalizācijas un ūdens. Tāpēc mēs atradām īres dzīvokli vecākiem. 13. janvāra naktī viņi evakuējās un pārvācās uz īres dzīvokli.

Viņi tur dzīvos, kamēr māja netiks savesta kārtībā un būvinženieri nepateiks, ka māja ir droša un tur var dzīvot. Jāizsūknē kanalizācija, jāizsūknē un jāiztīra aka, lai var lietot. Brīvdienās pašu spēkiem mēģinājām izsūknēt pagrabu un izdevās, bet pēc divām stundām viss tas pats bija atpakaļ, jo ir ļoti augsti gruntsūdeņi.

Tas nozīmē, ka akā ūdens nav lietojams. Viss, kas ir uz ielas, nonāk akā. Ir ļoti, ļoti bēdīgi. Vecāki ir šokā. Mēs esam pieci brāļi – liela ģimene. Cenšamies gan morāli, gan materiāli atbalstīt vecākus. Šobrīd no ārējiem resursiem mums nekādas palīdzības nav," stāsta Gatis.

Sauciens pēc palīdzības

Tā kā ir ziema un ārā ir auksts, ģimene gaida no apdrošinātājiem, pašvaldības un valsts palīdzību.

"Nepieciešama palīdzība ar mitruma savācējiem un gaisa sausinātājiem, sildītājiem, lai mazinātu mitrumu. Pagaidām ne no viena neesam saņēmuši palīdzību, tajā skaitā no pašvaldības.

Šobrīd mēs vienkārši gaidām un mantas aiztikt nedrīkstam. Gaidām ekspertus, līdz ar to viss stāv, bojājas un pūst.

Mana māja nebija apdrošināta, jo esam jauna ģimene un kaimiņos nopirkām māju ar domu, ka atjaunosim šo māju un tā kļūs par mūsu ģimenes māju. Pamazām sākām labiekārtošanu, nomainījām žogu, sastādījām tūjas, sākām remontēt un darīt," stāsta Gatis.

Brāļi saka, ka vajadzīgi konteineri, kur izmest atkritumus un sabojātās mēbeles. Tāpat arī aku tīrīšanai nepieciešama palīdzība no pašvaldības.

"Te nepieciešams atbalsts vismaz 10 minimālo algu apmērā. Aptuveni 20 mājām ir līdzīga situācija. Citiem applūda mašīnas. Citiem arī bija nesen pabeigts remonts. Neviens negaidīja tik lielus plūdus. Kamēr viss netiks izremontēts, mēs tur atgriezties noteikti nevaram," saka Gatis.

Izpostīta arī lauksaimniecības zeme

Jēkabpils novada Salas pagasta zemnieku saimniecības "Kaļķi" īpašnieks Agris Stiebriņš stāsta, ka aptuveni trešā daļa no ziemāju sējumiem ir nopostīti.

"Zem ūdens gan bija lielākā daļa teritorijas, bet, tajās vietās, kur ūdens veiksmīgi aizplūdis, postījumi nav tik lieli. Ir arī lieli izskalojumi, meliorācijas sistēmas un pašvaldību ceļi ir bojāti.

Nav runa par ikgadējiem plūdiem. Tad neviens nenodarbotos ar lauksaimniecību un nedzīvotu te. Plūdi notiek reizi dažos gados. Parasti tas viss sākas un beidzas bez postījumiem.

Šobrīd ir ekstremāla situācija, nebijis gadījums, jo postījumi ir lieli gan man, gan citiem. Arī pašvaldības objektiem, piemēram, ceļiem ir nopietni bojājumi. Būs vajadzīgi nopietni ieguldījumi. Jautājums, vai vispār būs kāds atbalsts šo seku novēršanā," bažījas zemnieku saimniecības "Kaļķi" īpašnieks.

Stiebriņš piebilst, ka zaudētā peļņa nav trakākais. Viņš uzsver: "Sliktākais ir tie lauki, kas izskatās pēc izstrādāta karjera un ir divus metrus dziļas gravas. Vienkārši nav ne augsnes, ne apakšas grunts. Tikai bedres."

Arī Stiebriņam jāiegulda milzīgs darbs, lai izlīdzinātu un sakoptu visu, kas ir nopostīts. "Ir cerība par kaut kādu atbalstu. Tas būtu labs signāls lauksaimniekiem turpināt attīstīties un investēt arī tad, ja ir notikusi nelaime.

Apdrošināšana gan neietver plūdu risku. Vienīgi atrunāts par gadījumiem, kad tiek izpostītas sējumu platības. Nemaz nerunāsim par to, kas nav sējumu platības," viņš piebilst.

Tā kā šobrīd Daugavā ūdens līmenis ir pazeminājies, ūdens no lauksaimniecības teritorijas ir aizplūdis.

Arī daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāji saskaras ar plūdiem

Jēkabpils iedzīvotāja Antra (vārds mainīts) dzīvo daudzdzīvokļu mājā, taču plūdi skāra arī viņu. "Applūda garāžas pagrabs. Tur, par laimi, nesūcās ūdens cauri. Šajā mājā dzīvoju vismaz 30 gadus. Tad, kad 13. janvārī iestājās krīzes situācija, vīrs strādāja dambja stiprināšanā un visu laiku bija aizņemts.

Sestdien, 14. janvārī, apskatījāmies pagrabu, un ūdens jau bija ieplūdis," stāsta Antra. Viņa atminas, ka ūdens līmenis bija 40–50 centimetru augstumā.

"Pagrabā pārsvarā bija kartupeļi, burkas un instrumenti, tāpēc nekas daudz netika zaudēts. Tās katastrofālās sekas, ko bijām iztēlojušies, redzam, ka ir citiem. Mums patiesi nav tik traki.

Sākotnēji bijām naivi, jo neticējām, ka kaut kas tāds notiks. Vecmāmiņa gan teica, lai uzpasējam garāžas pagrabu, ka neapplūst," atminas Jēkabpils iedzīvotāja.

Cita līmeņa katastrofa

Sanitas dzimtas īpašums atrodas Jēkabpils pilsētas pievārtē, Ābeļu pagastā. Šovasar šeit atsākuši senu tradīciju – kopā svētkos un svētdienās būt pie viena galda, kopīgi gatavojot ēdienus uz ugunskura, pārrunājot, kā bijis un kā vēl būs. Vienmēr bijuši lepni par mājām likteņupes krastā.

Tās esot Laimes mājas, kuras esot prieks lolot.

Šķirojot plūdu skartās lietas, Sanita atrada 1912. gada zemes plānu. Bet, viņai zināms, ka ir vēl vecāks. Viņas dzimta te dzīvojot jau aptuveni divus gadsimtus. Tikai kādreiz īpašums bijis daudz lielāks. Senās klētiņas durvis joprojām rotā senču iniciāļi "K.L.". Neviens precīzi nezina, cik seni tie ir, taču paši prāto, ka vismaz 100 gadi noteikti esot.

9. janvārī Sanita sāka izvākt pagrabu, dažas lietas vienkārši saceļot augstāk. Vecmamma vairākkārt atkārtojusi: "Vai tad tik traki būs? Gan jau nebūs." Arī kaimiņi par pagrabu vēl nav uztraukušies.

12. janvārī Daugava jau bija izgājusi no ierastajiem krastiem. Vēl spriedusi, ka nekas slikts nebūs, jo pagrabs iznests. Ja arī ūdens ienākšot pļavā, līdz ēkām vēl tālu. Galu galā bija janvāris. Līdzīgas diskusijas mēdza būt pavasarī, bet ne jau janvārī.

13. janvārī jau esot bijis slikti. Neilgi pēc sešiem rītā vecmamma zvanījusi Sanitai, informējot, ka ūdens jau esot ap pirti un vienu no garāžām. Sanita uzreiz paziņojusi kolēģiem, ka darbā neieradīsies, un braukusi pie vecmammas.

Iebraucot pagalmā, redzējusi, ka pagalma tuvumā veidojas peļķes. Salikusi atzīmes, kuras pavisam drīz jau bijušas ūdenī. Saprotot, ka nebūs labi, teica vecmammai, lai paņem dokumentus un zāles, jo vedīs uz Salu (7 km no Jēkabpils, kur ikdienā dzīvo Sanita).

Tikmēr visu, kas atradās uz grīdas mājā, klētī un garāžā, sacēlusi uz augšu, drēbes skapī pārcēlusi uz augstākiem plauktiem. Sanitas brālis glāba tehniku. Arī auto novietoja augstākā vietā.

Pēcpusdienā, kad ūdens jau nācis pa mājas celiņu augšup, joprojām cerējuši, ka līdz mājai netiks. Brālis ar kaķeni Murīti palikuši mājā, lai to pieskatītu.

Nākamajā rītā brālis atsūtījis ziņu, ka mājā ir ūdens, ir atslēgta elektrība un esot jāglābj auto. Vēl piekodinājis, lai Sanita sameklē ļoti garus zābakus un automašīnu atstājot labu gabalu pirms īpašuma. Pirmajā saimniecības preču veikalā viņa nopirkusi zābakus līdz gurniem.

Tikai tad, kad sākusi iet īpašuma virzienā, Sanita patiesi aptvērusi, cik viss ir traģiski. "Ceļa galā jau atradās robežsardze un "amfībija". Nevienu nelaida iekšā. Mani palaida, jo man līdzi bija kaķa soma un ļoti gari zābaki. Teicu, ka tikšu galā." atceras Sanita.

Gar klēti bijis jābrien lēnām un uzmanīgi, lai ūdens nesmeltos garajos zābakos. Ūdens mājā bija virs potītēm. Stāvot istabas vidū, kur pirms pāris dienām vēl visi kopīgi dzēruši tēju, jokojušies un smējušies, Sanita skaļi raudāja.

"Nekad manas mīļās mājas tā nebija izskatījušās. Kā pamesta, drūma, nevienam nevajadzīga un gaistoša dzīvība." Arī klēts grīdu klāja ūdens aptuveni 20 centimetru dziļumā.

Nodarītie postījumi

Visu pagājušo nedēļu kopa īpašumu. Mājā izņēmuši paklājus, lai kaut cik izžūtu grīda. Šķirojuši un žāvējuši.

Lielākā daļa mēbeļu ir pamatīgi bojātas. Skapji, kuriem Sanita bija izņēmusi atvilktnes, lai tās nesamirktu, sabrieda, un atvilktnes vairs nav iespējams ielikt atpakaļ. Dažus skapjus izjaukuši pavisam, jo vairs nebija glābjami.

"Viens labums ir – daudzas nevajadzīgas lietas tiks izmestas bez nožēlas!" smejas Sanita. "Mums būs jāatjauno visas grīdas. Šur tur arī izmirka sienas, tapetes un durvis. Pirtiņa diemžēl nav remontējama un būs jājauc nost.

Tā bija zem ūdens līdz jumtam. Iekšā viss bija sajaucies kopā – lāvas, sienas, grīdas. Viss juku jukām. Citām saimniecības ēkām, piemēram, klētij un šķūnim, tikai pabojāja grīdu un izcēla sliekšņa dēļus no vietas."

"Tā bija viena diena, kad es salūzu. Kad likās, ka sliktāk vairs nevar būt, un nezināju, vai tas jau ir lielākais ļaunums. Bet dienā, kad ūdens izgāja no mājas, veltīju visu enerģiju, lai viss izskatītos maksimāli tā, kā tas bija pirms traģēdijas. Es gribēju izdzēst to skatu no atmiņas.

Es domāju par vasaru, par klētiņu, par jautrību. Ka drīz tas viss atkal būs. Runāju par to, iekšēji slavējot sevi, brāli un krustmāti, jo vēl viena istaba tīra. Tikai jāpieliek nedaudz pūļu, lai viss būtu pa vecam.

Ticība ir stiprāka par jebko. Viss būs kā bija un vēl labāk!” izplatījumā palaižot vēlējumu, nosaka Sanita. Un, par spīti visam, Sanita joprojām mīl Daugavu.

Dzīve pie dambja

Arī Rudītes īpašums ar māju, dārzu un saimniecības ēku atrodas pie pašas Daugavas, pie paša dambja. Māja celta ļoti sen. Smejas, ka īpašums pie Daugavas atrodas jau gadu simtiem, bet Rudītes gādībā tas ir 23 gadus.

Kopš tur dzīvo, nekad netika pieredzēta ūdens ienākšana īpašumā un mājā. Iepriekšējie īpašnieki, pārdodot īpašumu, teica, ka pagrabā, kas izbūvēts no tādiem kā dolomīta akmeņiem, paceļoties ūdens līmenim Daugavā, sūcas ūdens.

Tam vienmēr bija gatavi un sagatavojušies, iznesot lietas no tā jau savlaicīgi. "Ūdens tur ienāk, un pats iziet. Nevajag to pat pumpēt ārā. Viņš vienkārši iet pa tiem dolomīta slāņiem. Bet tas bija pagrabs. Tagad bišķiņ traģiskāk tas viss," skumji nosaka Rudīte.

Atstāt mājas nav vienkārši

Šoreiz aka bijusi pilnībā pilna. Ūdens no tās gāzies ārā ar tādu kā strūklaku. "Es teiktu, ka šoreiz bija ļoti, ļoti paaugstināti gruntsūdeņi, jo tie nebija Daugavas ūdeņi. Vienkārši viņš nāca un sūcās, un sūcās, un dārzs applūda," noteica Rudīte.

Bijusi sajūta, ka ūdens sūcas no zemes uz augšu. Šādu parādību Rudīte savā īpašumā nebija novērojusi, kamēr blakus esošajā Strūves parkā pie augsta Daugavas ūdens līmeņa, vietā pie dambja, tur, kur ieplaka, gan.

Pateicoties pašvaldības ziņojumiem, Rudīte jutās gana droši. Tomēr bailes par dambja izturību ik dienas pieauga.

"Mums ir otrais stāvs mājai, un daudz ko uznesām tajā. Lejā palika lielākās mēbeles, kuras mēs nevarējām ne iznest, ne uznest. Brīdī, kad ūdens jau ieplūda mājā un mēbeles sāka piemirkt, evakuējāmies. Vienkārši savācām svarīgāko un aizbraucām," caur asarām nosaka Rudīte. "Atstāt mājas – tas nav vienkārši!"

Esot prom no mājām, Rudīte ik dienu brauca apskatīt īpašumu, lai saprastu, vai vēl kaut ko nav nepieciešams uzcelt augstāk.

Cīņa ar zaudējumiem

Par plūdos nodarītajiem zaudējumiem Rudīte ir pieticīga. Ūdens aptuveni desmit centimetru dziļumā esot appludinājis tikai pirmās divas istabas, kas atradās vistuvāk dambim. Tās arī esot viszemākās.

"Es vēl kādreiz pukojos – kāpēc mums no virtuves ir tāds kā pakāpiens uz leju, bet patiesībā šis pakāpiens paglāba pārējās istabas," nosaka Rudīte. Visvairāk cietis grīdas segums.

Arī durvis bijušas uzburbušas, bet vissīvākā cīņa šobrīd esot ar mitrumu, kas joprojām jūtams mājā. Paveicies, ka arī apkures katls saimniecības ēkā necieta, pateicoties četrām dzelzs kājām.

Ūdens līmenis bijis precīzi šo kāju augstumā.

"Mums sākumā nemaz neļāva atgriezties mājās, lai arī elektrība jau bija pieslēgta, jo mēs bijām tajā kritiskākajā posmā pie ģimnāzijas." paskaidro Rudīte.

Taču, tiklīdz dambja draudi bija mazinājušies, Rudīte atgriezās mājās. Uzreiz sākuši kurināt un mazgāt telpas. "Būtībā mums viss darbojas. Mēs nevaram žēloties." Viņa plāno nākotnē uzlabot mājas pamatus, lai turpmāk tik viegli neļautu mājā ieplūst ūdenim.

Cer uz dambja rekonstrukciju

Kad nopirkuši šo īpašumu, cilvēki viņiem bieži jautājuši: "Vai jums nav bail dzīvot blakus dambim? Kāpēc tieši tur pie Daugavas?" Rudīte skaidro, ka tas tāpēc, ka cilvēki joprojām atceras 1981. gada plūdus, kad arī šis īpašums smagi cieta, bet toreiz dambja vēl nebija, tāpēc Rudīte vienmēr visiem atteikusi, ka dambis viņu aizsargās.

"Man likās, ka tas ir droši. Tagad gan man vairs tā neliekas." Taču viņa ļoti cer uz dambja rekonstrukcijas plāniem, kas šo drošības sajūtu atkal atgriezīs.

Rudīte uzskata, ka citi ir cietuši daudz smagāk, tāpēc par atbalstu šobrīd nedomā. Taču reizēm iedomājas, vai varēja kaut ko darīt savādāk, kas būtu ļāvis izvairīties no šādiem plūdiem.

"Skaidrs, ka vižņi būs un tur neko nevar darīt, bet tik kritiski atļaut izveidoties, ka vižņi nāk pāri dambim?" domīgi nosaka Rudīte.