"Man likās - es vairs nevaru un negribu dzīvot!" Kašers līdz vīlēm atklāti par piedzīvoto mobingu

"Tas īstenībā ir diezgan liels brīnums, ka es esmu vēl šeit! Tas bija skolas laiks, kad man likās – es vairs nevaru un negribu dzīvot! Uzrāpos uz mūsu dzīvokļa palodzes Talsos, atvēru 5. stāva logu un domāju, uz kuru pusi man lēkt! Problēma bija tajā, ka apakšā atradās ābeļkoki un zināju, ja lēkšu uz tiem – ir iespēja, ka izdzīvošu, ko man negribējās! Toreiz no palodzes mani norāva mamma," atklāts ir Kašers.

Viņš turpina: "Skolā visas izsmiešanas, pazemojumi un fiziskie uzbrukumi beidzās ar policijas iesaisti. Tika ierosinātas vairākas administratīvās lietas, es tiku nopratināts, un man bija liels kauns! Mana krustmāte tajā laikā bija skolas direktore – es taču varēju aiziet un izstāstīt, ka mani starpbrīžos aiz kājām izvelk no klases un galvu mērcē podā, ka mani izsmej stila dēļ, ka mani sagaida aiz skolas stūra, lai atkal piekautu. Es zināju, ka tā ir mana cīņa, tāpēc klusēju un man bija kauns atklāti par to runāt."

Es kā persona un cilvēks atplauku, kad tiku prom no Talsiem! Rīgā visiem bija vienalga, kā izskatos, un es varēju eksperimentēt gan ar savu izskatu, gan stilu, un manas īstās dienas un dzīve sākās šeit! Bet tas viss atkal uz laiku mainījās...

"Kašers ir izveidots, lai pasargātu Kasparu, kurš ir tas trauslais, vienkāršais puisis."

Šī formula man ir ļoti labi derējusi. Laikam šī pirmā reize, kad es par to runāju publiski."

"Pirms aptuveni 11 gadiem es gāju pa ielu un redzēju milzīgu rindu ar cilvēkiem. Vaicāju, kas tur notiek. Man pastāstīja, ka tur notiek pieteikšanās realitātes šovam "Okartes skatuve". Es tikko biju atgriezies no Dānijas un nolēmu pieteikties. Tikai trešajā dienā es sapratu, ka šovā pieteikušies mūziķi, es nodomāju: "Kur es esmu iekūlies." Es sapratu, ka es kā Kaspars nevaru startēt šajā šovā, man ir jāieslēdz sava iekšējā pasaule, es "ieslēdzu" Kašeru."

"Lai gan šovā viegli negāja, es nezināju, ka viss, kas notiks pēc šova, mani "sašaus". Mani uz ielas sāka atpazīt, prasīja autogrāfus, par mani sāka rakstīt, un es sāku lasīt komentārus, un gadu es nodzīvoju pilnīgā depresijā. Es lasīju katru rakstu par sevi - es lasīju un pārdzīvoju. Man likās, ka viss tas, ko cilvēki par mani saka, ir taisnība."

Ejot ārā no mājas, Kaspars slēpies zem lielas šalles, bet cilvēki tāpat viņu pamanīja, kliedza pazemojošus komentārus viņa virzienā, un tas viņu sagrāva vēl vairāk. 

Viņš uzskata, ka viens no noteicošajiem aspektiem vienmēr bijis tas, ka viņš bijis citādāks - ģērbies citādāk, un cilvēkiem tas nebija pieņemams, tā tas bijis no bērnības. "Pēc tam es centos būt tāds, kā mani redzēja komentētāji, - pelēks, nepamanāms, bet es nevarēju tā, es biju pret sevi."

Kaspars izveidoja nelielu uzticamo cilvēku loku, kuru vidū varēja būt viņš pats. Tas palīdzējis sniegties pāri visam sliktajam. Nu jau viņš uzaudzējis biezu ādu un negantie komentāri viņu vairs neskar, lai arī aizvien cilvēki cenšas viņam nodarīt pāri. 

Viņaprāt, sabiedrības pretestība lielā mērā ir arī tāpēc, ka ir izveidojies stereotipisks vīrieša tēls, kādu sabiedrība vēlas redzēt. "Un, ja es atšķiros no šī standarta, loģiski, ka es dabūju par to dzirdēt."

"Komentētāji otrpus ekrānam ir ārkārtīgi lieli un spēcīgi, bet, nonākot aci pret aci, šī varenība zūd."

Vairāk par Kaspara pieredzi un to, kā viņš tiek galā ar mobingu, skaties 1188.lv.